Sabiedrības un personības koncepcija antiutopiskajā literatūrā

Abstract

Šajā maģistra darbā tiek pētīta sabiedrības un personības koncepcija antiutopiskajā literatūrā. Antiutopija ar tās kritiku un satīru, kas vērsta uz sociāli - politiskajām tendencēm Eiropā un Amerikā, kļūst par galveno literatūras izteiksmes veidu divdesmitajā gadsimtā. Pētījuma galvenais mērķis ir noteikt antiutopiskās sabiedrības raksturīgās pazīmes. Tieksmē pēc stabilitātes un vispārējās labklājības, antiutopiskās sabiedrības valdnieki apzināti sagroza utopisko sapni par cilvēces atbrīvošanu un universālā taisnīguma nodibināšanu. Tā vietā viņi pakļauj iedzīvotājus iznīcinot vēsturi, reliģiju, mākslu un literatūru. Šādi, cilvēkiem tiek atņemts pamats, kas pieļauj iespēju taisnīgi salīdzināt pagātni un tagadni; viņi mīl savu verdzību un visaugstāk vērtē pastāvošo kārtību.

The present master paper explores the conception of society and personality in dystopian literature. Dystopia, with its critique and satire of the socio-political tendencies in Europe and America, becomes the major mode of literary expression in the twentieth century. The principal aim of the research is to determine the characteristic features of dystopian imaginary societies. In the pursuit for stability and common prosperity, dystopian rulers deliberately distort the utopian dream of liberating the mankind and establishing universal justice. Instead they enslave population through annihilation of history, religion, art and literature. People deprived from a ground for a fair comparison between the past and the present, love their servitude and value the existing order above all.