Vēstures tēmu interpretācija Latvijas teātrī(2008-2010)

Abstract

Darbs pievēršas Latvijas vēstures interpretācijai teātrī, salīdzinot atšķirīgas mākslinieciskās un idejiskās stratēģijas. Pirmo pārstāv Nacionālais teātris, kurš tādos uzvedumos kā „Vadonis” un „Lācis” traktē vēsturi vienkāršotu politisko klišeju formā, izmantojot aprobētas un primitīvus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Otra pieeja realizēta Jaunajā Rīgas teātrī ( „Vectēvs” u.c.), kur aktualizēta 21.gs. paplašinātā vēstures izpratne, oficiālajai vēsturei pielīdzinot subjektīvos dzīvesstāstus. Teātrus tematiski visbiežāk saista tādi Latvijas vēstures periodi kā Otrais pasaules karš un 20.gs. 60.gadi kā hipiju kultūras ziedu laiki. A.Hermanis izmanto arī novatoriskas darba metodes – kolektīvā jaunrade, etīžu paņēmiens. Darbā salīdzināta latviešu mākslinieku pieredze vēstures interpretācijā ar ārzemēs gūto (A.Mnuškina Francijā, Ļ.Dodins Krievijā).

The work focused on interpreting the history of Latvia in the theater, comparing two different artistic and ideological strategies. The first is the National Theatre, which plays such as “Vadonis” and “Lācis” tells the story of a simplified form of political cliches, using primitive means of artistic expression. The second approach is implemented in the New Riga Theatre (“Vectēvs”, etc.), which is updated an expanded understanding of the history of 21st century, equating to an official history of the subjective life history. Theatre thematically most attracted to such periods of Latvian history as the Second World War and 60 years 20th century heyday as a hippie culture. A.Hermanis uses innovative methods of work - the collective creativity, technique sketches. The paper compares the experience of Latvian artists in historical interpretation with the one obtained abroad (A.Mnouchkine in France, L.Dodin in Russia)