Andras Neiburgas un Gundegas Repšes īsproza no 1987.–2004. gadam postkoloniālās teorijas kontekstā

Abstract

Maģistra darba mērķis ir pētīt identitātes konstrukciju postkoloniālās teorijas ietvarā Gundegas Repšes un Andras Neiburgas īsprozā laikā no 1987. gada līdz 2004. gadam. Pētījuma avoti ir viņu īsprozas krājumi, kas publicēti konkrētajā laika periodā – Gundegas Repšes „Koncerts maniem draugiem pelnu kastē” (1987), „Septiņi stāsti par mīlu” (1992), „Šolaiku bestiārijs” (1994), „Ludovika zemes” (2004) un Andras Neiburgas „Izbāzti putni un putni būros” (1988) un „Sum stum” (2004). Maģistra darbs tiecas atklāt to, kā abu rakstnieču stāstos atspoguļojas atbrīvošanās no padomju varas uzspiestās identitātes un jaunas identitātes meklējumi. Identitātes konstrukcijas pētniecība postkoloniālās teorijas izgaismojumā atklāj jaunas perspektīvas, kā lūkoties uz literatūras pārmaiņām Padomju Savienības norieta un neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas griežos.

The aim of the present Master’s thesis is to research the construction of identity in the context of post-colonial theory in the short prose of Andra Neiburga and Gundega Repše from 1987 until 2004. The sources are their collections of short prose published in the respective time period. For Gundega Repše they are „Koncerts maniem draugiem pelnu kastē” (1987), „Septiņi stāsti par mīlu” (1992), „Šolaiku bestiārijs” (1994), „Ludovika zemes” (2004) and for Andra Neiburga: „Izbāzti putni un putni būros” (1988) un „Sum stum” (2004). The presentMaster’s thesis strives to reveal how the liberation from the identity imposed by the Soviet power and the search for a new identity is reflected in the stories of both writers. The research of the construction of identity in the post-colonial theory framework reveals a new perspectives how to look upon the changes in literature during the decline of the Soviet Union and restoration of an independent Latvia.