Barnabas vēstule: hellēnistisko jūdu kristiešu dokuments

Abstract

Barnabas vēstule ir agrīnas Aleksandrijas hellēnistiskas jūdu kristietības dokuments. Šis teksts rodas laikā, kad kristietība nav norobežota no jūdaisma tradīcijas. Šajā vēsturiskajā kontekstā teksts pozicionē kristietību kā jūdaisma pareizo izpratni. Teksts plaši izmanto senākas jūdaisma tekstu interpretācijas un ētikas tradīcijas. Tekstam ir izteikti ētiska orientācija. Teksta kristoloģija ir pakārtota teksta ētikai. Teksta ētika tiek saprasta kā “jaunais likums”, kas ir raksturīgi hellēnistiska jūdaisma videi. Šī “jaunā likuma” saistības tiek aktualizētas eshatoloģiska laikmeta apziņas kontekstā. Barnabas tekstā ētiska orientācija ir paralēla Jēkaba teksta orientācijai. Darbā es izmantoju P. Štulmāhera vēsturiski-kritisko metodi, lai atrastu teksta vietu vēsturiskajā kontekstā un izprast teksta kristoloģiska vēstījuma būtību.

The Epistle of Barnabas is a document of the early Alexandrian Jewish Christianity. It is composed in the time when Christianity is not yet separated from Judaism. In this historical context the text sees Christianity as the true understanding of Judaism. The text relies on ancient Jewish methods of textual interpretation and ethical traditions. Ethics are the text’s primary concerns. The Christology of the text is dependent upon the text’s ethics. The text’s ethics is understood as a “new law” which is characteristic of the Hellenistic Judaism and which is emphasized through the eschatological worldview. The Epistle of James exhibits a similar ethical orientation. In this study I rely on P. Stuhlmaher’s method of historical criticism to find the place for the text in the historical context and to understand its Christological message.