Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs II kā kristiešu, musulmaņu un jūdu valdnieks

Abstract

Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs II savā valdīšanas laikā (1197 – 1250) kļuva ievērojams ar viduslaikos valdniekam līdz tam neierastu pasaules skatījumu, kas īpaši atklājās viņa laikabiedru rakstītajās liecībās par viņu un viņa valdīšanas laiku. Tolerantā attieksme pret dažādām savu pavalstnieku grupām un kristiešu valdniekam neraksturīgā padziļinātā interese par savu pavalstnieku kultūrām ir tikai divi piemēri, kas pārsteidza Frīdriha II laikabiedrus, īpaši izraisot plašas diskusijas tieši kristīgās elites vidū, kas turējās pie stingriem un noteiktiem priekšstatiem, kādam jābūt kristiešu valdniekam un kā tam jāizturas pret pārējiem – viņu skatījumā - neticīgajiem. Laiks, kad pie varas atradās Frīdrihs II, bija tā pavalstniekiem labvēlīgs, jo viņš atrada individuālu pieeju, kā risināt katras pavalstnieku grupas – kristiešu, musulmaņu, jūdu – problēmas, lai iegūtu pēc iespējas lielāku labumu impērijai un nodrošinātu tās vienotību.

Holy Roman Emperor Frederick II (1197 - 1250) became significant with the unusual view of the world in Middle Ages demonstrated by his contemporaries in the written testimonies about him and his reign. Tolerant attitude towards different groups of his nationals and the unusual interest in the their different cultures are just two examples that surprised the contemporaries of Frederick II, especially causing extensive discussions in Christian elite, who hold on to the strict and specific concepts, what should be the Christian King and how he needs to treat others - in their opinion - the unbelievers. The time when ruled Frederick II, was favorable to his nationals, because he found an individual approach to solve the problems of each one - Christian, Muslim, Jewish, but in order to get the greatest benefit for Empire and ensure its unity. Frederick II also proved that with the mutual dialogue and cooperation it will be possible to get dignity and respect.