Vācijas kara flotes kauju operācijas Baltijas jūrā 1941.gadā

Abstract

Vācijas kara flotes kaujas operācijas Baltijas jūrā 1941. gadā bija viena no Trešā reiha veiksmīgākajām militārajām kampaņām visā Otrā pasaules kara laikā. Operācijas Barbarossa sākumā,1941 gada 22. Jūnijā, padomju Sarkankarogotā Baltijas flote bija lielākais jūras spēks Baltijas jūrā. Ziemas karš un Baltijas valstu okupācija bija nodrošinājuši to ar spēcīgām pozīcijām ar bāzēm gar Baltijas jūras piekrasti, kā arī Hanko. Ar salīdzinoši nelieliem spēkiem, Kriegsmarine un Somijas jūras spēki deva smagu triecienu Sarkankarogotajai Baltijas flotei. Lielie zaudējumi no mīnām, straujais vācu uzbrukums uz sauszemes un pārākums gaisā, piespieda padomju floti pamest savas bāzes gar Baltijas jūras piekrasti. Sarkankarogotā Baltijas flote cieta smagus zaudējumus evakuācijas laikā no Baltijas valstīm un Somijas bet izdzīvojušie kuģi tika iesprostoti ar vācu un somu mīnu laukiem Ļeņingradā un Kronštatē, vienīgajās padomju rokās palikušajās bāzēs Baltijas jūras krastā.

The German navy combat operations in the Baltic Sea in 1941were one of Third Reich most successful military campaigns of the entire Second World War. At the start of the Operation Barbarossa on 21 June 1941 the Soviet Red Banner Baltic Fleet was the largest naval power in the Baltic Sea. The Winter War and the occupation of the Baltic States had ensured it in a strong position with bases along the Baltic coast as well as in Hanko. With relatively small forces, the Kriegsmarine and Finnish Navy had dealt a severe blow to the Red Banner Baltic Fleet. The great losses from mines, rapid German advance on land and aerial supremacy, forced the Soviet Navy to abandon its bases along the Baltic coast. The Red Banner Baltic Fleet suffered heavy losses during the evacuation from the Baltic States and Finland but surviving shipswas trapped by German and Finnish minefields in Leningrad and Kronstadt, the only bases left in Soviet hands on the Baltic coast.