Taiko bungu ansambļi Japānā un pasaulē

Abstract

Taiko bungas vienmēr ir bijušas daļa no Japānas kultūras un dati par tām meklējami jau no 5. gs. Tās tiek izmantotas kā reliģisku rituālu atribūtu. Bet divdesmitajā gadstimtā šīs bungas piedzīvo grandiozu transformāciju, kuras laikā tās kļūst no reliģiska atribūta par pasaules mēroga perkusiju mākslas simbolu. No galma un reliģiskās mūzikas, taiko 20. gs. pārtop par savu unikālu mākslas veidu – taiko ansambļiem. Taiko ansambļu pionieri smeļas idejas tautas mūzikā un apvienojot tās ar dažādu valstu un žanru ritmiem rodas jauns, dinamisks, pavisam savādāks taiko bungu spēles stils. 20. gs. otrajā pusē rodas četri kolektīvi, kas uz visiem laikiem izmaina taiko būtību Japānā un arī pasaulē. Šīs bungas pārvēršas no parasta rituālu atribūta par pasaulē atpazīstamu skaņu, kuru var dzirdēt kā festivālos, tā filmās un arī taiko ansambļu priekšnesumos. Ar laiku gan šo ansambļu paliek tik daudz, ka Japānas valdībai nākas veikt soļus, kas liek stilu unikalitātei zust. Taiko metodika tiek standartizēta un taiko stili tiek pārvērsti no Japānas nacionālas vērtības, par pasaules mākslu. Tā rezultātā zūd daudz no šīs unikalitātes, un tomēr taiko vēljoprojām ir pasaulē atpazīstamas bungas.

Taiko drums have always been a part of the Japanese culture, and data about it can be found as far back as the 5th century. These drums are used as assets in religious rituals and festivals, but in the 20th century these drums undergo a massive transformation, from a religious attribute becoming into a worldwide symbol of Japanese percussion. From drums of religious rituals and festivals, in the 20th century taiko evolves into a unique kind of art of its own – taiko ensembles. The pioneers of taiko ensembles draw ideas from musical styles and rhythms from all around the world and unite them with the folk rhythms of Japan. The result is a completely new, dynamic way of playing the taiko. In the second half of 20th century 4 crews of taiko players are born that change the perception of taiko forever. These people make the taiko into a recognizable sound in the world. Nowadays it is heard in festivals, in soundtracks of movies and in the amazing performances of taiko ensembles. With time, the style variety was so great that the Japanese government had no choice but to standartize the taiko, making it less unique. From a rich Japanese art the taiko becomes a standartized methodology, which is learnt by the world now. It loses much of its unique traits, but it still remains a worldwide percussion phenomenon.