Sieviete kā renesanses cilvēks 14.-16.gs. itāļu literārajos sacerējumos

Abstract

Bakalaura darbs apskata 14. – 16.gadsimta itāļu literārajos sacerējumos atrodamo tā laika viedokli par sievieti un viņas iespēju attīstīt humānisma laikmeta ideāliem atbilstošas personības kvalitātes, ko šodien tradicionāli apzīmē ar jēdzienu renesanses cilvēks. Darbā izveidota renesanses cilvēku raksturojoša konstrukcija un apskatīta renesanses sabiedrībā valdošā attieksme pret sievietēm. Laikabiedru sacerējumos galvenokārt apskatīta sieviešu audzināšana un izglītība, lomas ģimenē un iespējas piedalīties publiskajā vidē. Darba gaitā secināts, ka laikabiedri uz sievietēm neattiecina to mērauklu, kuru piemēroja vīrietim, kaut gan no vēsturiskās literatūras ir zināmas vairākas slavenas un talantīgas renesanses laika sievietes. Laikabiedru sieviešu vērtējums lielā mērā sakrīt ar renesanses sabiedrības viedokli, uzskatot, ka sievietes galvenā nodarbošanās ir ģimenes veidošana un pakļaušanās vīra varai.

The Bachelor's thesis examines 14 – 16th century Italian literary writings, were we could found the Renaissance time point of view of women and her opportunity to develop personal qualities of humanism period ideals, which today is traditionally denoted by the term Renaissance man. Research creates characteristic construction of Renaissance man and viewed Renaissance society prevailing attitude towards to women. In contemporaries writings primarily viewed education of women, her roles in the family and her opportunities to participate in public. In the process of research concluded that contemporaries does not apply the same achievements to women, as they apply to men, although from the historical literature is known a number of famous and talented Renaissance woman. Contemporary assessment about women largely coincides with opinion of the Renaissance society, considering that woman’s main task is building family and submit o her husband's authority.