Atkārtojums Semjuela Beketa dramaturģiskajā darbā “Luga”

Abstract

Semjuela Beketa dramatiskais darbs “Luga” ir gan netradicionāls, gan unikāls. Luga uzrakstīta 1963.gadā un atšķiras no citiem darbiem ar bezemocionāliem un neizteiksmīgiem personāžiem. Uz skatuves atrodas trīs personāži, kuri nespēj ne kustēties, ne runāt izteiksmīgi, ne paust emocijas, ne izmantot mīmiku. Lai izprastu šo lugu, jāizpēta tas, kas jau dots – mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi. Atkārtojums ir viens no visvairāk izmantotajiem līdzekļiem un katrs personāžs to izmanto citādāk, lai panāktu noteiktu efektu uz klausītāju. Katrs atkārtojums var tikt grupēts atšķirīgās kategorijās un katram no tiem ir sava funkcija dramatiskajā darbā. Visbiežāk atkārtojums izmantots, lai pabeigtu domu, paustu apmulsumu, radītu noskaņu, paustu bēdas un lai pārliecinātu skatītāju.

Samuel Beckett`s “Play” is a unique and unorthodox dramatic work. Written in 1963, “Play” differs itself from other performances with its non-emotional and inexpressive characters. Altogether, there are three characters that are unable to move, speak in an expressive manner, show emotions and facial expressions. To understand this play, one has only the option to analyse the language, including the literary stylistic devices. Among these devices, repetition is used most. In this play, each character uses it differently and each case of repetition could be categorized and has its own function in the play. The analysis is only qualitative. Repetition is used mostly to finish a thought, convey confusion, set the mood, express sadness and to convince the audience.