Dialektisko vingrinājumu funkcija Platona “Parmenidā”

Abstract

Platona “Parmenids” strukturēts divās daļās. Pirmajā daļā tiek problematizētas eidosu-lietu attiecības. Otrajā daļā tiek piedāvāti dialektiskie vingrinājumi, kuriem jāspēj padarīt Sokratu par kompetentu eidosu teorijas aizstāvi. Taču tā kā vingrinājumi noved pie dažādām pretrunām, nav skaidrs, kāda ir šo vingrinājumu funkcija darba kontekstā. Šī pētījuma mērķis ir parādīt, ka vingrinājumi atklāj, kā kvalificēt tāda veida izteikumus kā “F-ais ir F”, jo pretējā gadījumā tie rada problēmas, kas apsvērtas “Parmenida” pirmajā daļā. Vingrinājumu rezultāti uzrāda, ka daži eidosi var būt tie, kas tie ir, tikai saattiecinājumā ar savu korelējošo eidosu. Šis secinājums ir pamats “Parmenida” pirmās daļas problēmu risinājumam.

Plato's “Parmenides” consists of two parts. The first reveals a number of problems that concern the relation between forms and particulars. The declared aim of the second part is to turn the young Socrates into an adept advocate of the theory of forms. But the exercise leads to all kinds of (apparent) contradictions which makes its role in the dialogue uncertain. In this paper I argue that the exercise shows how to qualify statements like “F-ness itself is F” which, when left unqualified, lead to problems discussed in the first part. The solution requires to accept that some forms are relational, i.e., that they are what they are only in relation to their correlative forms.