Krāsas 20. gadsimta antiutopiskajos romānos

Abstract

Šīs pētījums apskata krāsu izmantošanu, valodu un simbolismu 20. gadsimta antiutopiskajā literatūrā. Darba pamatuzdevums ir izpētīt krāsu paleti antiutopiskajos romānos: kādi krāsu termini ir izmantoti, kādas ir to galvenās funkcijas, simbolisms un konteksts. Lai sasniegtu šo mērķi, ir apskatīti pētījumi par krāsu simbolismu, kā arī tika savākti dati priekš kvantitatīvas and kvalitatīvas analīzes. Tika secināts, ka romānos Mēs, Brīnšķīgā jaunā pasaule un Kalpones stāsts izmantotās krāsas pārsvarā ir bāziskie krāsu termini, saskaņā ar Berlina un Keja teoriju. Terminiem ir trīs galvenās funkcijas: individualizēt varoni, akcentēt ‘utopisko’ valsts pilsoņu vienādību un raksturot ‘utopisko’ valsti vai ārpasauli. Romānos tiek lietots gan vispārpieņemts, gan individuāls krāsu simbolisms. Krāsas ir izmanotas lai veidotu spilgtu vizuālu antiutopiskas pasaules tēlu un varoņus.

The present research explores colour use, language and symbolism in the dystopian novels of the 20th century. The main goal of the paper is to investigate the colour palette in dystopian novels: how the colour terms are used, what are their main functions, the symbolism and context. To achieve this goal, relevant theoretical sources like the studies of colour symbolism are reviewed and data were collected for quantitative and qualitative analysis. It was concluded that colours used in the novels We, Brave New World, and The Handmaid’s Tale are generally the basic colour terms, according to Berlin and Kay’s theory. They have three main functions: to individualize the character, to emphasize the sameness of the ‘utopian’ state citizens, and to characterize ‘utopian’ or the outside spaces. Colour symbolism used in the novels is both conventional and private. Colours are used to create a vivid visual image of possible dystopian societies and their characters.