Musuļmaņu imigrācijas opozīcijas dekonstrukcija Ziemeļu un Baltijas reģionā: Norvēģijas un Latvijas gadījums

Abstract

Musulmaņu imigrācijas jautājums ir bijis vienmēr strīdīgs Eiropā, bet notiekošā bēgļu krīzes to vēl vairāk ir saasinājusi. Maģistra darbā uzmanība ir pievērsta Ziemeļbaltijas reģionam, lai: 1)noskaidrotu, kā pēckara ekonomika un politika (kā piemēram, viesstrādnieku programmas, bēgļu politika un piespiedu iedzīvotāju pārvietošana) ir izveidojusi mūsdienu musulmaņu kopienu Norvēģijā un Latvijā; 2)analizētu publisko diskursu par musulmaņu imigrāciju Norvēģijā un Latvijā kopš 2015. gada. Leona Taivāna Latvijā un Andera Breivika (Anders Behring Breivik) Norvēģijā ideoloģiskais diskurss ir raksturots, analizēts un interpretēts. Pētījumā ir sniegta arī sešu plašsaziņas rakstu – “personisko bēgļu naratīvu” – kritiskā diskursa analīze, atsedzot tajos islāmfobijas pazīmes. Iegūtie rezultāti liecina, ka, lai gan islāmfobijas diskurss ir līdzīgi saplūdis viscaur Eiropā, sabiedrības attieksmi pret migrantiem joprojām lielā mērā ietekmē vēsturiskie un socioekonomiskie faktori.

The topic of Muslim immigration has always been contentious in Europe, but the ongoing refugee crisis has brought the issue to a head. This thesis focuses in on the Nordic-Baltic region, exploring how postwar economic and political forces such as guest worker programs, refugee policies and forced population transfers have shaped the present Muslim populations of Norway and Latvia—as well as public discourse surrounding Muslim immigration to the countries since 2015. The ideological discourse of Anders Behring Breivik in Norway and Leons Taivāns in Latvia is characterized and discussed, and six examples of “personal refugee narrative” articles are analyzed for Islamophobic subtext according to the principles of critical discourse analysis. The results indicate that while Islamophobic discourse is converging to a singularity due to its dogmatic simplicity, public attitudes are still largely informed by historical and economic context.