Dzīves telpa, tās organizēšana un mobilitāte: gadījuma izpēte par radniecību Darotkorgonā (Kirgizstāna)

Abstract

Darbā aplūkota cilvēku sasaistība teritoriālā mērogā, pētot iekšējo un ārejo faktoru ietekmi uz radniecību, dzīves telpu un mobilitāti Kirgizstānas augtskalnes ciemā. Argumenēju, ka cilvēku saitēm ir teritoriāls raksturs; dažādām sasaistības formām ir nozīme ikdienā, kur radniecība tās strukturē pēc vecuma un dzimuma, kas ietekmē kā precību iespējas, tā mobilitāti: piemēram, vecāka vīrieša personas neesamība ģimenē atklāj sievietes ievainojamību. Vēršu uzmanību, kā sasaistība apšauba atsevišķas patības iespēju. Ciema iedzīvotājus vieno dalīta dzīves telpas uztvere, kas iekļauj tās nemitīgu pielāgošanu un īpašu sadarbību, ko ietekmē gan ganību sezona, gan biežās zemestrīces. Mājas celšana sasaucas ar ģimenes veidošanu, kas ir uzskatāma par ciema iedzīvotāja simbolikas nozīmīgu sastāvdaļu. Atslēgas vārdi: dzīves telpa, radniecība, mobilitāte, sasaistība (relatedness), ievainojamība, Kirgizstāna

Thesis addresses human relatedness on territorial grounds investigating the influence of inner and external factors upon kinship, domestic space and mobility in a highlands village in Kyrgyzstan. I argue that human ties are territorial, different forms of relatedness are relevant on everyday basis, but kinship ties structure them by age and gender that impacts marriageability thus mobility: such, the absence of a senior male figure in the family reveals women's vulnerability. I suggest that relatedness challenges the idea of a distinct self. The villagers are bounded by a particular perception of domesticity that involves its constant adjustment and elaborated cooperation influenced by seasonal pasturing and recurrent earthquakes. Building a house equates establishing a family – an emblematic attribute of being a villager. Keywords: domestic space, kinship, mobility, relatedness, vulnerability, Kyrgyzstan