Zināšanas izpratne Hēgeļa gara fenomenoloģijā. Hermeneitiskā dialektika

Abstract

Promocijas darbā tiek aplūkota Hēgeļa filozofijas sistēma un tās iespējamās interpretācijas. Galvenais pētījuma priekšmets Hēgeļa filozofijā ir zināšanas jēdziens. Kopējais pamats dialektiskai un hermeneitiskai zināšanas izvērtējumam ir ontoloģija. Zināšanas kontekstā tiek izdarīts nošķīrums starp ontoloģiju un gnozeoloģiju/epistemoloģiju. Zināšanas problēma tiek analizēta no Gara fenomenoloģijas skatu punkta, akcentējot arī paša darba rašanās kontekstu, novietojumu Hēgeļa filozofijas sistēmā, kā arī uzrādītas interpretācijas, kuras saistās ar Hēgeļa filozofijas hermeneitisku lasījumu. Heidegera fundamentālontoloģijā iekļautā Hēgeļa filozofijas interpretācija ļauj atsegt hermeneitisko dialektiku kā balstītu kopējā zināšanas pamatā. Atslēgas vārdi: Hēgelis; Heidegers; zināšana; dialektika; absolūtais

Dissertation deals with Hegel's system of philosophy and its probable interpretation. The main subject of the study in Hegel's philosophy is the concept of knowledge. The ontology is the common basis for evaluation of dialectical and hermeneutical knowledge. In the context of knowledge the distinction between ontology and gnoseology or epistemology is made. The problem of knowledge is analyzed from the point of view of Phenomenology of the Spirit, emphasizing the context of emergence of the work and the position of knowledge in Hegel's philosophical system, as well as giving the interpretation that are relate to the hermeneutical reading of Hegel’s philosophy. The interpretation of Hegel’s philosophy that is included in Heidegger's fundamental ontology allows to uncover the hermeneutical dialectic as grounded on the common base of knowledge.