“Melnās” mākslas paradokss Adorno “Estētikas teorijā”

Abstract

Šī darba mērķis ir, kritiski analizējot Teodora Adorno Estētikas teoriju, atklāt un detalizēti izklāstīt potenciāli fundamentālu paradoksu, un rast tam risinājumu. Adorno raksturo moderno mākslu kā autonomu un "melnu" entitāti, kas ir neierobežota un bezmērķīga, bet viņš to arī raksturo kā racionālu entitāti, kas mērķtiecīgi īsteno "skaistā" nosacījumus. Tas nozīmē, ka modernā māksla ir ierobežota nepārkāpt tos nosacījumus, kas to padara "skaistu". Beigās nākas secināt, ka tieši šī paradoksalitāte ļauj modernajai mākslai realizēt "skaistā" nosacījumus. Modernajai mākslai ir jābūt absolūti neierobežotai un bezmērķīgai, lai tā būtu "skaista". Modernās mākslas vienīgais ierobežojums ir tās vēlme pēc "skaistā", bet šī vēlme nav absolūts ierobežojums.

The aim of this work is to critically analyse Theodor Adorno's Aesthetic theory to reveal a potentially fundamental paradox and find a solution to it. Adorno characterizes modern art as an autonomous and "black" entity which is unlimited and aimless but he also characterizes it as a rational entity which purposefully attempts to bring about the conditions of the "beautiful". It would mean that modern art is restricted to not break the conditions that make it "beautiful". In conclusion it is precisely this paradox that enables modern art to be "beautiful". Modern art must be absolutely unrestricted and aimless to be "beautiful". The only restriction is its desire to be "beautiful" but this desire is not an absolute restriction.