Hartinga strupastes Microtus hartingi (Arvicolinae, Sumeriomys apakšģints) inbrīdinga izpausme laboratorijas apstākļos

Abstract

Inbrīdinga loma populācijā joprojām nav skaidri izvērtēta, tās ietekme var būt gan negatīva, gan pozitīva. Šī darba mērķis bija noskaidrot divu Hartinga strupastes Microtus hartingi pasugu attieksmi pret inbrīdingu laboratorijas apstākļos. Hartinga suga ir ērts modeļa objekts, lai izpētītu saistību starp inbrīdingu un vairošanās stratēģiju. Pasugas M. h. hartingi spēja sekmīgi vairoties komunālajās grupās varēja izraisīt inbrīdinga paaugstināšanos un spēju pārvarēt tā negatīvu efektu. Neskatoties uz ilgstošu strupastu turēšanu laboratorijas apstākļos, heterozigotātes līmenis palika augsts, dzīvnieki saglabāja augstu reproduktīvo spēju, augstu metienu lielumu un zemu pecnācēju mirstību. Tika parādīts, ka strupastu attieksme pret inbīdingu ievērojami atšķiras: Eiropas pasugai M.h. hartingi nav raksturīga izvairīšanās no tā. M. h. lydius sliktāk reaģē uz vairošanos ar radiniekiem, demonstrējot augstu pēcnācēju mirstību un izvairīšanos no pavairošanos. Hartinga strupastei tiek novērota reta parādība - augšējo priekšzobu ataugšana, kas daļēji var būt homozigotātes pieauguma laboratorijas populācijā seka. Pētījuma rezultāti rāda, ka abu pasugu indivīdi labi atšķir radniecīgu un svešu indivīdu smaržu; gan mātītes, gan tēviņi dod priekšroku svešu pretējā dzimuma dzīvnieku smaržai.

The role of inbreeding in population biology is not well defined yet, as it can bring both positive and negative consequences. The goal of current research was to define reaction to inbreeding in two subspecies of M. hartingi vole under laboratory conditions. Harting’s vole is a convenient model object to study the link between inbreeding and reproductive strategy. In M. h. hartingi, the tendency to reproduce successfully in communal groups might have caused the increase in inbreeding rates and moreover the ability to overcome negative effects of it. Animals exhibit high reproduction rates, stable litter size and low offspring mortality, despite being kept in the laboratory for many generations. It was proven, that attitude to inbreeding in voles was uneven: European subspecies M.h. hartingi does not avoid inbreeding at all; M. h. lydius exhibits stronger negative effects when placed to copulate with close relatives, which results in high offspring mortality rates and even in mate rejection. A rare pathological condition is observed in Harting’s vole - unrestrained incisor growth, which could be the consequence of homozygosity increasing in the laboratory population. Results of current research have shown that both subspecies are able to distinguish between smells of relatives and unfamiliar individuals; both males and females tend to choose unfamiliar partners over relatives.