Laiks un telpa Ievas Melgalves romānā "Mirušie nepiedod" un Lauras Dreižes romānā "Tā runāja Zosu māte"

Abstract

Bakalaura darba „Laiks un telpa Ievas Melgalves romānā „Mirušie nepiedod” un Lauras Dreižes romānā „Tā runāja Zosu māte”” mērķis ir izprast abu fantāzijas romānu laiku un telpu, analizējot tos un izpētot laika un telpas saistību vienam ar otru. Lai uzdevumus īstenotu, tika izmantota semiotiskā metode. Darbā secināts, ka romānos aplūkotās zīmes un simboli paplašina telpu un tajos lielākoties valda mītiskais laiks. Romānā „Tā runāja Zosu māte” dominē mītiskais un reālistiskais laiks, bet „Mirušie nepiedod” – mītiskais fiktīvais laiks. Zemajai fantāzijai un augstajai fantāzijai, ko pārstāv konkrētie darbi, katrai ir specifiska laika un telpas uzbūve. Augstajā fantāzijā („Mirušie nepiedod”) ir autonoma citpasaule, savukārt zemajā fantāzijā („Tā runāja Zosu māte”) paralēlā pasaule ir līdzās mūsdienu pasaulei.

The aim of bachelor’s paper „The time and the space in the novel „Mirušie nepiedod” by Ieva Melgalve and novel „Tā runāja Zosu māte” by Laura Dreiže” is to find out both fantasy novel’s time and space, analyzing and exploring time and space connection to each other. In order to realize tasks, semiotic method was used. As mentioned in the conclusions, viewed signs and symbols increase space and mostly the mythic time dominates in novels. The mythic and the realistic time dominates in novel „Tā runāja Zosu māte”, but the mythic fictive time in „Mirušie nepiedod”. Both low fantasy and hight fantasy, represented by concrete works, has specific structure of the time and space. Hight fantasy („Mirušie nepiedod”) has an autonom another world, whereas the parallel world is next to modern world in low fantasy („Tā runāja Zosu māte”).