Tiesības uz labvēlīgu vidi un to īstenošanas tiesiskās problēmas Latvijā

Abstract

Ideju par cilvēka tiesībām uz vidi parasti saista ar cerībām, ka šo tiesību īstenošana destruktīvo attieksmi pret vidi varētu aizstāt ar „zaļāku un tīrāku” sabiedrību. Latvijā tiesības uz labvēlīgu vidi ir vienas no cilvēka pamattiesībām. Darba mērķis ir izpētīt tiesību uz labvēlīgu vidi būtību un analizēt šo tiesību aizsardzības praksi Latvijā, lai veidotu labāku izpratni par cilvēka tiesību uz vidi institūtu. Darbu veido divi pētniecības virzieni. Pirmais ir cilvēka tiesību uz vidi būtības konceptuālo un teorētisko aspektu analīze, bet otrais – tiesu prakses pētniecība. Darba saturiskā struktūra veidota, pirmkārt, lai tiesības uz vidi būtu iespējams apskatīt no trim perspektīvām - tiesības uz vidi kā patstāvīgas materiālās tiesības, tiesības uz vidi kā procesuālās vides tiesības, tiesības uz vidi kā pilsonisko tiesību atvasinājums; otrkārt, lai novērtētu minēto perspektīvu piemērotību un atbilstību tiesību uz vidi būtībai un tai vietai, kāda Latvijas tiesību sistēmā ir ierādīta cilvēka tiesībām uz labvēlīgu vidi. Darba pirmajā nodaļā ir apskatītas materiālās tiesības uz vidi, atklājot šo tiesību vietu cilvēktiesību sistēmā, atzīšanas pakāpi un juridiskā nostiprinājuma rangu starptautiskajās, pārnacionālajās un valstu, tostarp Latvijas nacionālajās tiesībās. Lai veidotu izpratni par tiesību uz vidi būtību, analizētas materiālo tiesību uz vidi galvenās satura interpretācijas, kā arī identificēti galvenie šķēršļi materiālo tiesību uz vidi atzīšanai. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija nodrošina efektīvu cilvēktiesību aizsardzības mehānismu galvenokārt pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Tā kā cilvēka labklājību un dzīves kvalitāti lielā mērā noteic tieši politiskā iekārta, vides jautājumus nav iespējams strikti nodalīt no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Darba otrajā nodaļā, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, veikta izpēte, lai noskaidrotu, cik lielā mērā cilvēks, aizsargājot savas starptautiski un nacionāli garantētās pilsoniskās tiesības, var panākt, ka valsts ievēro pieņemtos vides likumus. Darba trešajā nodaļā jautājums par cilvēka tiesībām uz vidi aplūkots caur sabiedrības procesuālo vides tiesību (tiesības zināt, tiesības piedalīties) prizmu. Vienlaikus sabiedrības procesuālās vides tiesības ir viens no ilgtspējīgas attīstības koncepcijas elementiem, kas sazobē ar citiem šīs koncepcijas elementiem (integrācijas principu, vides aizsardzības principiem) strukturē vides lēmumu pieņemšanu. Šajā nodaļā ir pētīts, kā ilgtspējīgas attīstības koncepcija un no tās izrietošie principi ir ietekmējuši izpratni par cilvēka tiesībām uz vidi. Darba ceturtajā nodaļā veikta izpēte par to, kā pašlaik Latvijā tiek nodrošināta tiesību uz labvēlīgu vidi aizsardzība. Šajā nodaļā, balstoties uz Satversmes tiesas un administratīvo tiesu praksi, analizēti tiesību uz labvēlīgu vidi procesuālie aspekti. Veikta detalizēta izpēte par sabiedrības līdzdalības tiesību institūta un personas tiesību vērsties tiesā institūta būtību, kā arī atklāts, kādā veidā šie tiesību institūti ir pielāgoti vides aizsardzības mērķu sasniegšanai. Šajā nodaļā ir identificētas tiesību uz labvēlīgu vidi pazīmes, kas ļauj šīs tiesības nošķirt no citām pamattiesībām, sniegts vērtējums par šo tiesību saturu un subjektiem, par tiesību uz labvēlīgu vidi līdzsvarošanu ar citām pamattiesībām, kā arī izteikti priekšlikumi par to, kādā veidā minētā līdzsvarošana būtu pilnveidojama, lai tiesību uz labvēlīgu vidi aizsardzību padarītu efektīvāku.

The concept of environmental rights usually is related with expectation that by guaranteeing these rights, a destructive attitude towards the environment could be replaced by a greener and cleaner society. In Latvia, the right to a benevolent environment is a fundamental human right. The aim of this thesis is to study the meaning of the right to a benevolent environment and to analyse the protection of this right in Latvia in order to broaden the understanding of an individual’s environmental rights. The thesis contains two types of research, namely, the analysis of conceptual and theoretical aspects of an individual’s environmental rights and the study of court decisions. The structure of the thesis is devised to consider environmental rights from three perspectives – environmental rights as autonomous substantive rights, environmental rights as procedural environmental rights, and environmental rights as derivative civil rights. The author also assesses the appropriateness and relevance of the above perspectives to the essence of environmental rights and the role of an individual’s right to a benevolent environment as reflected in Latvia’s legal system. The first chapter of the thesis considers substantive environmental rights by viewing the role of these rights in the system of human rights, the extent to which they are recognised and the level on which they are legally embodied in international, supranational and national legislation, including national legislation in Latvia. In order to explain the essence of environmental rights, the general interpretation of substantive environmental rights is analysed, and the main obstacles for recognising substantive environmental rights are identified. The European Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms provides an effective mechanism for protecting human rights, particularly civil and political rights. As people’s welfare and standard of living to a great extent depend on the political system, environmental issues cannot be separated from civil and political rights. On the basis of case law of the European Court of Human Rights, the second chapter of the thesis analyses the extent to which individuals, by defending their internationally and nationally recognised civil rights, can ensure that the state abides by laws pertaining to the environment. The third chapter views an individual’s environmental rights from the perspective of public procedural environmental rights (right to know and right to participate). Concurrently, public procedural environmental rights are among the elements contained in the concept of sustainable development which, in interaction with other elements (principle of integration, principles of environmental protection), determine the structure of decision making in the sphere of environment. This chapter also analyses the impact of the concept of sustainable development and its principles on the understanding of an individual’s environmental rights. The fourth chapter of the thesis analyses how the right to a benevolent environment is protected in Latvia. On the basis of cases heard by the Constitutional Court and administrative courts, this chapter analyses procedural aspects of the right to a benevolent environment. A detailed study is conducted of the right to public participation and an individual’s right to refer to a court, and it is determined how these rights are adapted to environmental protection goals. This chapter identifies the characteristics of the right to a benevolent environment that differentiate this right from other fundamental rights; this chapter also evaluates the content and subjects of these rights, the balance between the right to a benevolent environment and other fundamental rights; it also presents recommendations on how this balance can be improved in order to ensure more effective protection of the right to a benevolent environment.