Katoļu garīdznieku apostāze Latvijas PSR kā daļa no Ņ.Hruščova režīma (1953-1964) antireliģiskās propagandas

Abstract

Tā dēvētā Ņikitas Hruščova “atkušņa” laikā, kad daudzās jomās PSRS bija vērojama liberalizācija, reliģiskajām organizācijām tika pastiprināti uzbrukumi. Tika noteikts, ka jāizvērš izšķirošā cīņa ar “reliģijas paliekām” – viens no pamanāmākajiem kampaņas elementiem bija garīdznieku apostāzes gadījumi. Darbā tiek salīdzinātas PSRS politiskās nostādnes un prakse attiecībā uz reliģiju no Latvijas otrās okupācijas 1944.gadā līdz Hruščova režīmam un tā laikā, kā arī aplūkoti katoļu garīdznieku apostāzes gadījumi Latvijas PSR laikā no 1953. līdz 1964.gadam, īpašu uzmanību veltot četriem katoļu garīdzniekiem: Andrejam Mocānam, Boļeslavam Zvejsalniekam, Jānim Bārtulim un Jāzepam Trukšānam. Vai šie priesteri labprātīgi atteicās no ticības un pievērsās ateisma propagandai, vai tomēr bija spiesti tā rīkoties VDK spiediena dēļ?

During the so-called "thaw" implemented by Nikita Khrushchev, when liberalization was taking place in many areas of the USSR, attacks on religious organizations were, in fact, intensified. The stated goal of this policy was the realization of a decisive battle against the "remnants of religion", and one of the most visible elements of this campaign were cases of clerical apostasy. This paper compares the USSR's political positions and practices regarding religion from the second Soviet occupation of Latvia, in 1944, up to the end of the Khrushchev regime. In this context, it further focuses on the apostasy of Catholic clergymen during the Latvian SSR from 1953 to 1964, paying special attention to four such cases: Andrejs Mocāns, Boļeslavs Zvejsalnieks, Jānis Bārtulis and Jāzeps Trukšāns. This work bids to answer the question: did these priests voluntarily renounce their faith and turn to atheist propaganda, or were they forced into such pronouncements by the KGB.