Cerība un tās nozīme smagi slimu pacientu aprūpē

Abstract

Jau izsenis cerības jēdziens ir ticis aktīvi locīts daudzu tautu kultūrās. Tā izpratne un lietojums dažādos laikos un dažādās kultūrās gan bijis visai atšķirīgs. Sākotnēji apspriesta teologu vidū, cerība saistījusi arī filozofu prātus, bet līdz ar zinātņu (it īpaši veselības zinātņu) attīstību aizvien lielāka nozīme tai piešķirta arī zinātnieku, sevišķi darbojošos medicīnas jomā, aprindās. Apjomīgais, ar cerību saistītais, pētījumu klāsts liecina, ka arī šodien šī interese nav mazinājusies. Gluži otrādi, attīstoties medicīnas un humanitāro zinātņu nozarēm, cerības kā būtiska resursu avota aktualitāte ir tikai augusi, kļūstot par visnotaļ aizraujošu sava veida “izpētes objektu” arī plašajā pētniecības laukā. Mēģinājumi cerību “iedzīvināt” ārstniecības praksē vainagojušies ar plašu cerību teoriju klāstu, kas papildināts ar daudz un dažādiem piedāvājumiem cerību mērīt, gradēt un, iespējams, saskatīt kādas kopsakarības (piemēram, starp pacienta cerības “līmeni” un dzīves kvalitāti). Tā kā autorei neizdevās atrast pēdējo gadu laikā Latvijā tapušus pētījumus, kas atspoguļotu cerības nozīmi smagi slimu pacientu ārstēšanā, tad radās vēlme pašai rūpīgāk iedziļināties šajā tēmā. Tika izvirzīta hipotēze: cerība var būt klātesošs eksistenciāls virzītājspēks arī smagas slimības gadījumā. Hipotēzes pierādīšanai tika uzstādīts mērķisi: gūt priekšstatu par cerības nozīmi smagi slimu pacientu aprūpē. Pētījuma datu iegūšanai tika izmantota kvantitatīvā pētniecības metode – anketēšana. Pētījums noritēja laika posmā no 2021. gada 1. februāra līdz 2021. gada 30. aprīlim, aptaujājot 100 smagi slimus pacientus. Apkopotie dati apstiprināja, ka nereti smagi slimiem pacientiem cerība var būt klātesoša un darboties kā eksistenciāls virzītājspēks, tomēr ir vērojami gadījumi, kad tās eksistenciālās virzītājspēka funkcijas izpaliek. Tādējādi varētu uzskatīt, ka pētījumā iegūtie rezultāti darba hipotēzi ir apstiprinājuši daļēji.

The concept of hope has long been actively used in the culture of many nations. Its understanding and use in different times and different cultures has been quite different. Initially discussed among theologians, hope also binds the minds of philosophers, but with the development of sciences (especially health science) it is also playing an increasingly important role in the scientific community, especially in the medical field. The extensive range of research about hope shows that this interest has not diminished today. On the contrary, with the development of the medical and humanitarian sciences, hope as an important source of resources has only grown, becoming a very exciting kind of “research object” also in the broad field of research. Attempts to “bring” hope into healthcare practice have resulted in a wide range of hope theories, complemented by many different offers to measure, graduate, and possibly see some correlations (e. g., between a patient’s “level” of hope and quality of life). As the author was unable to find research conducted in Latvia in recent years that would reflect the importance of hope in the treatment of severely ill patients, there was a desire to delve more thoroughly into this topic. A hypothesis was put forward: hope can be an existing existential driving force even in the case of a serious illness. To prove the hypothesis, the goal was set: to get an idea of the role of hope in the care of severely ill patients. To obtain research data quantitative research method – questionnaire was used. The study ran from February 1, 2021 to April 30, 2021, interviewing 100 severely ill patients. The collected data confirmed that often in severely ill patients, hope may be present and act as an existential driving force, however, there are cases where its existential driving functions are lacking. Thus, it could be considered that the results obtained in the study have partially confirmed the hypothesis.