Ventas ūdensceļš maiņas un kultūras sakaros vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaiku sākumposmā

Abstract

Bakalaura darbs ir izstrādāts par Latvijas vēsturē maz pētītu tēmu – senajiem ūdensceļiem. Darba mērķis ir konstatēt ārējo maiņas un kultūras sakaru nozīmi Ventā un galvenās tendences, kā šie sakari definē Ventu par ūdensceļu vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaiku sākumposmā. Lai mērķi sasniegtu, ir analizēts plašs vēstures avotu klāsts: arheoloģisko izrakumu pārskati, pieminekļu lietas, arheoloģiskās senlietas, toponīmi, hronikas, sāgas u.c. Ventas ūdensceļš raksturojams kā satiksmes maģistrāle, kurā vēlajā dzelzs laikmetā dominēja skandināvu ieceļotāji, kas veicināja amatniecības un tirdzniecības attīstību. Skandināviem aizejot, Venta kļuva par kuršu zemju, vēlāk arī Livonijas iekšējo ūdensceļu, maiņas un kultūras sakaros lomu saglabājot tikai atsevišķiem centriem upes lejtecē.

The Bachelor thesis is about a topic that has been researched very little in Latvian history – ancient waterways. The aim of the thesis is to define role of the external trade and cultural connections of the Venta waterway and how these connections define the main tendencies that make Venta a waterway in Late Iron Age and Early Medieval period by analysing a versatile amount of historic sources. To reach the aim there are various sources that have been analysed: excavation reports, artefacts, toponyms, chronicles, sagas etc. In the conclusion the Venta waterway is described as a traffic artery, of which the Scandinavians took control in the Late Iron Age. That fostered the evolution of local craftsmanship and trade. After the Scandinavians left Venta became the internal waterway of the Curonians, and later Livonians. The trade and cultural connections maintained their roles at a few centres at the rivers downstream.