Zaļā infrastruktūra klimatnoturīgā Rīgā: dabā balstītu risinājumu potenciāls

Abstract

Zaļajai infrastruktūrai piemīt spēja sekmēt pilsētas klimatnoturību, nodrošinot mikroklimata un ūdens plūsmu regulāciju, un, tās ietvaros ieviešot problēmspecifiskus dabā balstītus risinājumus, iespējams mazināt klimatisko apdraudējumu ietekmi uz urbāno ekosistēmu. Pētījuma mērķis ir novērtēt zaļās infrastruktūras lomu klimatnoturīgā Rīgā un identificēt klimatnoturības veicināšanas iespējas. Darba ietvaros veikta divu klimatnoturību nodrošinošu ekosistēmu pakalpojumu indikatoru vērtību noteikšana, apstrādājot tālizpētes datus. Noteikta tieša sakarība starp veģetācijas pārklājumu un starp zemes virsmas temperatūru un ūdensnecaurlaidību, kas norāda uz zaļās infrastruktūras kapacitāti pazemināt gaisa temperatūru un nodrošināt ūdens infiltrāciju. Izmantojot iegūtās indikatoru vērtības, veikta ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājuma novērtēšana atbilstoši zemes seguma/zemes lietojuma veidiem un izveidota novērtējuma matrica. Izmantojot matricu, ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājuma novērtējums agregēts, iegūstot indikatīvu klimatnoturības ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājuma novērtējumu. Noteikts, ka kopumā klimatnenoturīgākas ir apbūvētas mākslīgas teritorijas, taču Rīgas klimatnoturību sekmē lauksaimniecības, dabiskas un daļēji dabiskas, mitrzemju un ūdens teritorijas. Interpretējot rezultātus, kas atspoguļoti kartogrāfiskos materiālos, identificētas teritorijas ar indikatīvi zemu klimatnoturības ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu un sniegti priekšlikumi dabā balstītu risinājumu ieviešanai pilsētvides apstākļu uzlabošanai. Izstrādātā darbplūsma aprobēta, izvēloties limitētu ekosistēmu pakalpojumu un to indikatoru skaitu, taču, to palielinot un darbplūsmu advancējot, pastāv potenciāls to pielietot pilsētplānošanā problēmareālu identificēšanai un zaļās infrastruktūras plānošanai.

Green infrastructure has the capacity to improve urban climate resilience through facilitating the regulation of microclimate and water flows, and implementing site specific nature-based solutions within the green infrastructure network can thus minimise the impact of climate hazards on the urban ecosystem. The goal of the study was to assess the role of green infrastructure in a climate resilient Riga city, and to identify the possibilities for improving climate resilience. To reach the goal two climate resilience provisioning ecosystem service indicators were quantified by processing remote sensing data. A correlation between vegetation cover and between land surface temperature and land surface imperviousness was discovered, signifying the capacity of green infrastructure to lower the air temperature and ensure water infiltration. The indicator values were then used to quantify ecosystem service provisioning according to land cover/land use classes, and an ecosystem service matrix was created. The matrix was then used to aggregate the results of ecosystem service provisioning values in order to quantify an indicative climate resilience ecosystem service provisioning bundle. It was revealed that the least climate resilient areas are artificial built-up territories, whereas agricultural, natural, semi-natural, wetland and water territories promote the climate resilience of Riga. By interpreting the results, which were visualised as maps, territories with a low provision of climate resilience ecosystem services were identified, and recommendations were given to implement specific nature-based solutions to improve the urban environment. The described workflow was developed and tested by quantifying a limited amount of ecosystem services and indicators, but the number can be increased and the workflow advanced for it to be used in urban planning to identify the least resilient areas and to accordingly plan green infrastructure.