Patiesība, gudrība un laime Augustīna darbā “Pret akadēmiķiem”

Abstract

Darbs pievēršas Augustīna agrīnajam sacerējumam “Pret akadēmiķiem”, lai izpētītu tajā rodamās norādes uz to, ar kādām problēmām nākas saskarties akadēmiskajam skeptiķim viņa gudrības un laimes izpratnē. Darbs secina, ka akadēmiķis ir spiests pieņemt vai nu to, ka gudrais nezina savu gudrību, vai ka gudrība pati par sevi ir “nekas”. Skeptiķis arī nevar kļūt laimīgs, jo nesasniedz stipri vēlamo labumu – patiesību; kā arī tāpēc, ka turpina palikt pārāk stiprā saistībā ar maldiem. Pirmajā nodaļā tiek pamatota doma par skeptiķu mācības antropoloģiskā aspekta primaritāti Augustīnam. Otrajā nodaļā tiek iztirzāta skeptiķu gudrības izpratne un Augustīna iebildumi pret to. Trešā nodaļa ieskicē Augustīna izpratni par patiesības un laimes saistību un apskata viņa apsvērumus par skeptiķu izredzēm sasniegt laimi.

The thesis focuses on Augustine's early work "Against the Academics" to explore its indications of the problems facing the sceptic in his understanding of wisdom and happiness. The thesis concludes that the academic is forced to accept either that the wise do not know their own wisdom or that wisdom itself is “nothing”. The sceptic also cannot become happy because he does not attain the highly desirable good, which is truth, and because he remains in a too strong connection with falsehood. The first chapter grounds the idea of the primacy of anthropological issues for Augustine. The second chapter discusses the skeptics' understanding of wisdom and Augustine's objections to it. The third chapter outlines Augustine's views on the relation between truth and happiness and discusses his objections to attainability of happiness for sceptics.