Spīdolas tēls Raiņa filozofisko pārdomu kontekstā

Abstract

Bakalaura darbā analizēts Spīdolas tēls no Raiņa lugas “Uguns un nakts” caur filozofiskās antropoloģijas, feminisma, ētikas un kultūrfilozofijas prizmām, ņemot vērā Pumpura eposu “Lāčplēsis”, kas ir pamatā lugai, Aspaziju kā Raiņa ideju ietekmētāju un Nīči, jo caur Spīdolu izteiktais sasaucas ar vairākām viņa idejām. Mērķis ir, veicot filozofisku analīzi, noskaidrot, kādēļ lugā izmantotas eposa sižeta līnijas un galvenie tēli, kāda ir lugas galvenā ideja/idejas un kā mainās centrālie tēli, it īpaši Spīdola, jo šajā tēlā vērojamas vislielākās izmaiņas, salīdzinot ar eposu. Izvirzīta tēze, ka Rainis maina Spīdolas tēlu, jo vēlas ar to paust ideju, ka vajag nemitīgi garīgi izglītoties, pārvērtēt visas vērtības un tiekties uz jaunradi, lai sekmētu pilnvērtīgas sabiedrības pastāvēšanu un izaugsmi un rezultātā uzlabotu katra indivīda dzīvi.

This work analyzes the image of Spīdola from Rainis’s play Fire and Night through philosophical anthropology, feminism, ethics and cultural philosophy, considering Pumpurs's epic Lāčplēsis on which the play is based, Aspazija as an influencer of Rainis, and Nietzsche since Spīdola resonates with his ideas. The goal is to determine by philosophical analysis why the plot lines and main characters of the epic are used in the play, what is the main idea/ideas of the play and how central characters change, especially Spīdola, since she changes the most compared to the epic. The thesis is that Rainis changes the image of Spīdola to state the need to always educate oneself spiritually, reevaluate all values ​​and strive for creativity in order to promote the existence and growth of a full-fledged society and improve the life of each individual.