Cilvēka un vides attiecības: procesuālās ontoloģijas konteksts

Abstract

Darba mērķis ir uzrādīt to, kā procesuālās ontoloģijas pozīcija ietekmē skatījumu uz cilvēka un vides attiecībām un kā tajā balstītās pieejas konfliktē ar tādām pieejām, kas pamatojas uz objektu orientētās ontoloģijās. Darba pirmajā nodaļā tiek uzrādīts posthumānisms, Jaunais materiālisms un ar tiem saistīto jēdzienu skaidrojums. Otrajā nodaļā tiek veikta teorijas kritikas analīze un iebildumu pamata identificēšana(1), ontoloģijas un ētikas attiecību risināšana (2), no patības procesualitātes skatupunkta tiek skatītas konkrētas cilvēka- vides attiecību problēmsituācijas antropocēna laikmetīgajā kontekstā, uz kuru risināšanu pretendē procesuālajā ontoloģijā balstītas pieejas (3). Darba teorētiskajā ietvarā izmantotas posthumānisma un Jaunā materiālisma idejas no filosofēm, kā K. Barada, R. Braidoti, S. Aleimo, D. Haraveja.

The aim of the paper is to show how the position of process ontology affects the view of human-environment relations and how approaches based on this position conflict object-oriented approaches. The 1st chapter explores frameworks and notions of Posthumanism & New Materialism. 2nd chapter deals with criticism of this theory and identifies the basis of objections (1), inquires about the relationship of ontology and ethics (2), from the point of view of processuality of self, specific Anthropocene related problem situations of human-environment relations are reviewed, and possible process based solutions are surveyed. The theoretical framework of this paper is based on ideas Posthumanism and New Materialism philosophers such as K. Barad, R. Braidotti, S. Alaimo, D. Haraway.