Urbānā ētika: homo faber projekts

Abstract

Homo faber projekts, ko izvirzījis Ričards Senets, ir cilvēka stāvoklis, kurā viņš tiek skatīts kā savas dzīves veidotājs, prasmīgi praktizējot noteiktas eksistences tehnikas. Sākot ar soliņu izvietojumu parkos, līdz pat metropolei un kapitālistiskai sistēmai, cilvēks tiecas mājot paša radītajā, viešot kārtību pasaulē. Cilvēka spēja attīstīt miesiskā ķermeņa prakses, lai mājotu līdzās citiem, standartizējošā, uz kapitālu tendētā sistēmā ir aktuāla problēma joprojām. Balstoties R. Seneta, M. de Serto, B. Č. Hana, u.c. autoru idejās, darbā izvērtētas konkrētās homo faber tehnikas paša labklājības realizēšanai urbānānajā vidē. Kā sociālās sfēras un neskaitāmu atšķirību sadursmes vieta, modernā pilsēta dod telpu subjekta pašrealizācijas procesam un ikdienas praksēm, ko pats var veidot kvalitatīvi – sadzīvojot ar citiem.

The homo faber project, developed by Richard Sennett, concerns human condition in which he is taken to be the creator of his own life, skilfully practising concrete techniques of existence. A human being wishes to inhabit a world created by him and structured by him, one can observe this in parc arrangements as much as in metropolis building. Ability to develop techniques of the lived body, to dwell alongside others in a standardising, capital-oriented system prevails as a relevant problem today. Relying on the ideas of R. Sennett, M. de Certeau, B. Ch. Han et.al.,, the master thesis offers an analysis and evaluation of the specific homo faber techniques in the realisation of the well-being of the self within the framework of the urban environment. As the place for collision of the social sphere and numerous differences, the modern city gives space to the process of subject’s self-realisation and everyday practices, that the self can create qualitatively – by coexisting with others.