Mandalas ģenēze un pielāgošana Rietumu pasaulē

Abstract

Darbs aplūko mandalu ģenēzi Hinduismā un budismā, kā arī to pielāgošanu Rietumu kultūrā, koncentrējoties uz sekulārās nozīmes iegūšanu. Pētījumā analizēta mandalu simbolika un funkcijas Austrumu reliģijās, kā arī to pārveide par rīku psiholoģiskai līdzsvara uzturēšanai. Rezultāti liecina, ka mandalas Rietumu sabiedrībā zaudējušas lielāko daļu sākotnējās reliģiskās nozīmes, kļūstot par estētisku un praktisku resursu. Darbs aktualizē mandalu lomu kultūras apmaiņas kontekstā.

The work examines the genesis of mandalas in Hinduism and Buddhism, as well as their adaptation in Western culture, focusing on the acquisition of secular meaning. The study analyzes the symbolism and functions of mandalas in Eastern religions and their transformation into a tool for psychological balance. The findings reveal that mandalas in Western society have lost most of their original spiritual and religious significance, becoming an aesthetic and practical resource. The research highlights the role of mandalas in the context of cultural exchange.