Statīnu lietošanas efektivitāte otrā tipa cukura diabēta pacientiem un to ietekmējošie faktori

Abstract

Aktualitāte. 2. tipa cukura diabēts ir saistīts ar augstu sirds un asinsvadu slimību risku un tieši sirds un asinsvadu slimības ir galvenais diabēta pacientu mirstības cēlonis. Statīni ir medikamentu grupa, kas tiek plaši lietota, lai samazinātu holesterīna līmeni, un, neskatoties uz statīnu pierādīto efektivitāti kardiovaskulāro notikumu samazināšanā, pastāv ievērojamas individuālas atšķirības pacientu atbildes reakcijā uz terapiju. Darba mērķis. Izpētīt, kā dažādi faktori (dzimums, vecums, ĶMI, diēta, fiziskās aktivitātes, kaitīgie ieradumi, statīna veids un deva, statīna lietošanas regularitāte, diabēta ilgums, diabēta komplikācijas, glikēmiskā kontrole) varētu ietekmēt statīnu lietošanas efektivitāti 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Materiāli un metodes. Tika izveidota aptaujas anketa, kas sastāvēja no 13 jautājumiem par pacienta dzīvesveidu (diētu, fiziskām aktivitātēm, kaitīgiem ieradumiem), diabēta anamnēzi, statīnu terapijas veidu (devu, lietošanu). Paralēli tika aizpildīta “Ārsta jeb pētījuma vadītāja un pētījuma veicēja datu lapa”, kur tika iekļauta informācija par pacienta blakusslimībām, diabēta komplikācijām un laboratoriskajiem rādītājiem. Informācija tika ņemta no pacientu medicīniskajām kartēm. Pētījuma kopa. Pētījumā brīvprātīgi piedalījās vienas ģimenes ārstes prakses pilngadīgas personas ar diagnosticētu 2. tipa cukura diabētu, kas saņem statīnu terapiju vismaz 6 mēnešus un ir pieejama informācija par pacienta citu hronisku slimību un diabēta komplikāciju esamību, ir pieejami pacientu laboratorisko rādītāju dati pēdējā gada laikā. Rezultāti. Pētījumā piedalījās 110 pacienti. Pēc kardiovaskulārā riska grupām: 1,82% (n=2) pacientu bija augsta riska grupā (mērķa ZBLH līmenis ir < 1,8 mmol/L) un 98,18% (n=108) pacientu bija ļoti augsta riska grupā (mērķa ZBLH ir < 1,4 mmol/L). Pēc pētījuma rezultātiem tikai 25,45% (n=28) sasniedza mērķa ZBLH līmeni, bet 74,55% (n=82) pacientu to nesasniedza. Faktori, kas parādīja statistiski nozīmīgu atšķirību starp šīm divām grupām, bija statīna deva (p = 0,026), regulāra statīnu lietošana (p = 0,004, φ = 0,285), un kombinēta statīnu terapija ar ezetimību (p = 0,005, φ = 0,292). Analizējot pārējus faktorus, statistiski nozīmīgas atšķirības netika konstatētas. Secinājumi. Pētījums parādīja, ka lielākā daļa 2. tipa cukura diabēta pacientu, kuriem tika nozīmēta statīnu terapija, nesasniedza mērķa ZBLH līmeni. Statīnu deva, regulāra lietošana, kā arī statīnu kombinācija ar ezetimibu – ir faktori, kas visvairāk ietekmēja terapijas efektivitāti.

Introduction. One of the most significant risks for patients with type 2 diabetes is cardiovascular disease, which is often the leading cause of mortality. Statins are a pharmacological group widely used to lower cholesterol levels, and despite their proven effectiveness in reducing cardiovascular events, there are considerable individual differences in patients' response to therapy. Aim. To investigate how various factors (gender, age, BMI, diet, physical activity, harmful habits, type and dose of statin, regularity of statin use, duration of diabetes, diabetes complications, glycemic control) might influence the effectiveness of statin therapy in patients with type 2 diabetes. Materials and methods. A questionnaire was developed, consisting of 13 questions about the patient's lifestyle (diet, frequency of physical activity, harmful habits), the duration of diabetes, type of statin therapy. Additionally, a “Physician’s or Researcher’s Data Sheet” was completed, including information on the patient's comorbidities, diabetes complications, and laboratory test results. The information was collected from patients' medical records. The study involved adult volunteers diagnosed with type 2 diabetes who had been receiving statin therapy for at least six months and had available data on other diseases, diabetes complications, and laboratory test results from the past year. Results. The study involved 110 patients. According to cardiovascular risk classification, 1.82% (n=2) of patients were in the high-risk group (target LDL-C level < 1.8 mmol/L), and 98.18% (n=108) were in the very high-risk group (target LDL-C level < 1.4 mmol/L). Study results showed that 25.45% (n=28) of patients achieved their target LDL-C level, while 74.55% (n=82) did not. Factors that showed a statistically significant difference between these two groups were statin dosage (p = 0.026), regular statin use (p = 0.004, φ = 0.285), and combined statin therapy with ezetimibe (p = 0.005, φ = 0.292). No statistically significant differences were found when analyzing other factors. Conclusions. The study showed that the majority of patients with type 2 diabetes who were prescribed statin therapy did not achieve the target LDL-C level. Statin dosage, regular use, as well as combination therapy with ezetimibe were the factors that most influenced the effectiveness of the treatment.