Iekšzemes ūdensceļi kā sakaru artērijas ar skandināviem Latvijas rietumu daļā 7.-12. gadsimtā

Abstract

Pētījumā veikta skandināvu sakaru izpēte ar Latvijas teritorijas rietumu daļas pamatiedzīvotājiem vidējā dzelzs laikmeta otrajā pusē un vēlajā dzelzs laikmetā, izmantojot iekšzemes ūdensceļus. Ņemot vērā pētījumu trūkumu par ūdensceļiem, darbā īpaša uzmanība pievērsta to identifikācijai, balstoties uz vēsturiskajām kartēm, rakstītajiem avotiem, kā arī analizējot izmaiņas upju un ezeru hidroloģiskajos apstākļos. Iegūtie dati apkopoti ar informāciju par skandināvu darbības liecībām, senvietām un senlietām, līdzās potenciālajiem ūdensceļiem. Darbā secināts, ka intensīvākie kontakti norisinājās Kurzemē ar gotlandiešiem - skandināvi tirgojās, siroja un apmetās uz dzīvi vairākus desmitus kilometrus iekšzemē pa dažāda izmēra ūdensceļiem, savukārt Zemgalē tie izmantoja Lielupi, lai tirgotos un sirotu.

The study investigated the connection between the Scandinavians and the indigenous inhabitants of western Latvia during the second half of the Middle and Late Iron Ages, using inland waterways. Given the lack of research on waterways, particular attention is paid to identifying them based on historical maps and written sources, as well as analysing changes in the hydrological conditions of rivers and lakes. The obtained data is compiled with information about evidence of Norse activity, ancient sites, and artefacts along the potential waterways. The study concludes that the most intensive contact occurred in Kurzeme with the Gotlanders — the Scandinavians traded, travelled and settled several tens of kilometres inland along waterways of various sizes — while in Zemgale, they used the river Lielupe for trade and travel.