"Aizmiršanas" loma Hēgeļa "Zinātnes sistēmas" ģenēzē

Abstract

Maģistra darbā skatīta “aizmiršanas” loma Hēgeļa filozofijā. Darba pirmā daļa veltīta tekstuālai analīzei un tajā parādīts, ka kopumā iespējams izšķirt vismaz trīs galvenās nozīmes, kas ir pakārtotas apziņas un pašapziņas jēdzieniem. Darba pirmās daļas beigās argumentēts, ka “aizmiršanas” galvenā loma ir atrodama “Gara fenomenoloģijā”, kur tā izmantota, lai noteiktu indivīda un zinātnes attiecību veidu. Pirmajā daļā arī plašāk aplūkota Hēgeļa attiecību izpratnes attīstība līdz Jēnas periodam un parādīts, ka “aizmiršanas” galvenā loma, kas pieteikta “Gara fenomenoloģijas” priekšvārdā ir saistīta ar pārmijas-cēlonības un brīvās īstenības jēdzieniem, kā tie izprasti Jēnā. Pamatojoties tekstuālajā analīzē, kā arī pētnieciskajā literatūrā par “Gara fenomenoloģijas” saikni ar “Loģikas zinātni”, darbā argumentēts, ka šī attiecība, kas “Gara fenomenoloģijas” priekšvārdā pieteikta kontekstā ar “aizmiršanu” reflektē Jēnas periodā pastāvējušo Hēgeļa izpratni par sistēmas koncepcijas veidošanu un pāriet “Zinātnes sistēmas” sākotnējā formulējumā, kas pieteikts “Gara fenomenoloģijas” priekšvārdā. Tādā veidā pirmajā daļā parādīts, ka “aizmiršanai” ir vairākas nozīmes Hēgeļa filozofijā, taču tās galvenā loma ir skaidrojama, analizējot “Zinātnes sistēmas” ģenēzi. Maģistra darba otrajā daļā pirmās daļas secinājumi pamatoti parādot, ka “aizmiršana” nevar tikt domāta kā jēdziens “Loģikas zinātnē”, jo šādai izpratnei ne vien trūkst tekstuālā pamatojuma (kas parādīts maģistra darba pirmajā daļā), bet tā noved pie neatrisināmām grūtībām, tiklīdz domāta kā “Loģikas zinātnes” pamatteksta jēdziens. Tādējādi otrajā daļā rasts papildu pamatojums pirmajā daļā piedāvātajam Hēgeļa filozofijas lasījumam un argumentācijai.

The thesis examines the role of “forgetting” in Hegel’s philosophy. The first part consists of a textual analysis, and it demonstrates that altogether there are at least three distinct functions that “forgetting” has in Hegel’s philosophy. They are connected to the way consciousness and self-consciousness as concepts are used in Hegel’s “Phenomenology of Spirit”, where the main function of “forgetting” is used to articulate the relationship between the individual and science. In the thesis it is argued that this is a specific function Hegel gives to “forgetting” in “Phenomenology of Spirit” and ought to be seen within the context of the development of Hegel’s thought during Jena period. In the second part of the thesis further justification for the interpretation provided in the first part is produced by examining and critiquing existing readings that treat “forgetting” as a concept in Hegel’s “Science of Logic”.