Nīčes vitālisma iestrāde Delēza un Gvatari šizoanalītiskajā teorijā

Abstract

Bakalaura darba mērķis ir pamatot Nīčes vitālisma iestrādi Delēza un Gvatari šizoanalītiskajā teorijā, aizstāvot tēzi, ka šizoanalīze ir izstrādāta, mērķtiecīgi inkorporējot noteiktus Nīčes vitālisma konceptus. Darba mērķis tika sasniegts, izpildot divus uzdevumus: (1) identificējot un pamatojot galvenos Nīčes vitālisma jēdzienus; (2) analizējot šo jēdzienu iestrādi un transformāciju šizoanalītiskajā teorijā. Varam secināt, ka šizoanalītiskā teorija ir pārveidots Nīčes vitālisma turpinājums, kas top Nīčes ideju poststrukturālistiskajā interpretācijā. No vienas puses, Delēzs un Gvatari pārinterpretē Nīčes vitālismu, izceļot noteiktus pamata konceptus, kā, piemēram, mūžīgo atgriešanos un varasgribu, taču, no otras puses, viņi turpina šo jēdzienu attīstību šizoanalītiskā kontekstā.

The aim of the bachelor's thesis is to justify the incorporation of Nietzsche's vitalism into Deleuze and Guattari's schizoanalytic theory, defending the thesis that schizoanalysis was developed through the deliberate integration of specific concepts from Nietzsche's vitalism. The aim of the thesis was achieved by completing two tasks: (1) identifying and substantiating the key concepts of Nietzsche's vitalism; (2) analysing the incorporation and transformation of these concepts within schizoanalytic theory. It can be concluded that schizoanalytic theory is a transformed continuation of Nietzsche's vitalism, emerging through a poststructuralist interpretation of Nietzsche's ideas. On the one hand, Deleuze and Guattari reinterpret Nietzsche's vitalism by emphasizing certain fundamental concepts, such as eternal return and will to power; on the other hand, they continue to develop these concepts within the context of schizoanalysis.