Gētes lirikas izmantošana vācu valodas apguvē 9.klasē.

Abstract

Teorētiskā daļa ir pārskats par vācu klasisko dzeju kā literāru parādību un tiek izcelta literatūras, īpaši lirikas nozīme vācu valodas apmācībā. Uzsvars likts uz dzejas didaktiski– metodisko līdzekļu pielietojumu pamatskolas pēdējās klasēs. 2. daļā tiek atspoguļota pedagoģiskā prakse, kas veikta 2005. gada novembrī-decembrī Ziemeļvalstu ģimnāzijā un tās rezultāti.

Tā kā mūsdienās mācību stundās ļoti maz pielieto vācu klasisko dzeju, radusies doma, izmantojot to, iesaistīt skolēnus aktīvā vācu valodas apguvē. Izrādās, ka skolēni ar lielu ieinteresētību piedalās un līdzdarbojas dzejai veltītajās stundās. Tādējādi viņi iegūst jaunas, estētiska rakstura atziņas, apgust jaunu vārdu krājumu, izkopj savu izrunu, klausīšanās un lasīšanas prasmes.

Galvenās problēmas var rasties, izvēloties dzejoļu grūtības pakāpi un tematiku, kā arī nodrošinot skolēnu intensīvu darbošanos vācu valodas mācību stundās, lai darbs jauniešus negarlaikotu, bet gan sagādātu prieku. Nodaļā „Uzdevumi un mērķi darbā ar literāriem tekstiem” tiek piedāvāti 9 dažāda veida uzdevumi, lai īstenotu augstāk minētos nosacījumus.

Tiek secināts, ka dzejas apgūšana nevar būt automātiska mācīšanās no galvas un izteiksmīga deklamēšana. Kā pierāda prakse, skolēni labprāt zināmos dzejoļa pantus noklausītos jaukas dziesmas formā un paši nodziedātu vai vienkārši apcerētu autora vārdus un dzejoļa tematiku. Daudziem jauniešiem piemīt neapzināts talants pašiem dzejot vai tulkot, tādēļ skolēniem var izvirzīt uzdevumu vācu klasisko dzejoli stundā pārtulkot vai iztirzāt no sava pasaules skatījuma. Tie, protams, nav vienīgie iespējamie varianti. Skolai ir īpaša atbildība par saviem audzēkņiem, tādēļ skolotāji ir tie cilvēki, kuriem jāpalīdz skolēniem izdarīt pareizo izvēli.

Zum theoretischen Teil gehĻrt die Beschreibung der deutschen klassischen Poesie als einer literarischen Erscheinung und wird die Bedeutung der Literatur, vor allem der Lyrik, im Deutschunterricht hervorgehoben. Die Betonung liegt auf der Anwendung der didaktisch- methodischen Mittel in den letzten Klassen der Mittelstufe. Im zweiten Teil werden das pädagogische Praktikum im Nordischen Gymnasium im November-Dezember 2005 und dessen Ergebnisse dargestellt. Da die deutsche klassische Poesie im Deutschunterricht sehr wenig behandelt wird, ist man auf den Gedanken gekommen, die SchŅler zu einer aktiven Aneignung der Sprache auf Grund der Dichtung heranzuziehen. Es stellte sich heraus, dass die SchŅler mit groβer Interessiertheit an den der Lyrik gewidmeten Unterrichtsstunden teilnahmen und mitmachten. Auf solche Weise gelangten sie zu neuen Erkenntnissen ästhetischen Charakters, erwarben einen neuen Wortschatz und grammatische Kenntnisse, vervollkommneten ihre Aussprache, HĻr- und Lesefertigkeiten. Die Hauptprobleme kĻnnen sowohl bei der Auswahl des Schwierigkeitsgrads und der Thematik der Gedichte als auch bei der Sicherung einer intensiven Tätigkeit der SchŅler in der Stunde entstehen, damit die Arbeit die Jugendlichen nicht langweilt, sondern Spaβ macht. Im Kapitel „Aufgaben und Lernziele bei der Arbeit mit literarischen Texten” hat man 9 verschiedenartige Lernziele vorgestellt, um die obenerwähnten Bedingungen zu verwirklichen. Es wurde festgestellt, dass die Aneignung der Poesie keinesfalls ein automatisches auswendiges Lernen und ausdrucksvolles Deklamieren ist. Die Praxis erweist, dass sich die SchŅler die bekannten Strophen gerne in Form eines schĻnen Liedes anhĻren und selbst singen oder die Worte des Autors und die Thematik des Gedichts einfach erĻrtern5. Viele Jugendliche haben ein unbewusstes Talent zum Dichten oder zum Übersetzen, deshalb kann man den SchŅlern die Aufgabe stellen, ein klassisches deutsches Gedicht zu Ņbersetzen oder aus eigener Weltanschauung zu erĻrtern. NatŅrlich sind die nicht die einzigen MĻglichkeiten. Die Schule steht in der Verantwortung fŅr ihre SchŅler, deshalb sind die Lehrer die Menschen, die den SchŅlern helfen sollen, ihre richtige Wahl zu treffen.