| dc.description.abstract | Šī maģistra darba mērķis ir analizēt stresa pārvarēšanas stratēģijas pedagogiem, kuri piedzīvojuši sava audzēkņa nāvi, un atbildēt uz pētījuma jautājumiem – 1) kādas saistības pastāv starp stresa pārvarēšanas stratēģijām un sēru distresu, darba stāžu, saņemto palīdzību un atbildības pakāpi pedagogiem, kuri piedzīvojuši audzēkņa nāvi?, 2) kā pedagogi, kuri piedzīvojuši audzēkņa nāvi, vērtē izmaiņas savas dzīves dažādos aspektos un saņemto palīdzību?
Pētījumā piedalījās 7 pedagogi, kuri pirms 1 līdz 2 gadiem ir piedzīvojuši sava audzēkņa nāvi. Pētījumā tika izmantota Traumatisko Sēru aptauja”, „Stresa pārvarēšanas stratēģiju skala”, kā arī daļēji strukturēta intervija.
Apkopojot pētījuma rezultātus, tika konstatēta statistiski nozīmīga negatīva korelācija starp aktīvi – prosociālo stresa pārvarēšanas stratēģiju un sēru distresu pedagogiem, kuri piedzīvojuši sava audzēkņa nāvi. Tas nozīmē, ka pedagogi, kuri stresa situācijās rīkojas ar pilnu atdevi, problēmu risina, nemēģinot no tās izvairīties, kā arī meklē atbalstu un sadarbojas ar citiem, 1- 2 gadus pēc zaudējuma piedzīvo mazāk izteiktu sēru distresu. Savukārt tie pedagogi, kuri stresa situācijās mazāk sadarbojas ar citiem un nepieņem apkārtējo atbalstu, 1-2 gadus pēc zaudējuma piedzīvo izteiktāku sēru distresu. Pedagogi, kuri piedzīvojuši sava audzēkņa nāvi, visvairāk piedzīvo izmaiņas emocionālajā sfērā, mainās viņu attieksme pret dzīvi, notiek attiecību pārvērtēšana ar citiem cilvēkiem. Mainās darba metodes un ir grūtības vadīt mācību stundas, kā arī mēdz rasties dažādas veselības problēmas. Savukārt, piedzīvojot audzēkņa nāvi, pedagogiem visnozīmīgākais ir citu līdzcilvēku atbalsts, profesionāla psiholoģiskā palīdzība, dažādas garīgas prakses un darbs.
Rezultāti liecina, ka krīzes gadījumos, kas saistīts ar audzēkņa nāvi, ir vajadzība pedagogiem radīt „pēdējā punkta izjūtu”, kas ļautu veiksmīgāk pārvarēt sēru distresu.
Šī darba lielākais ieguldījums ir saistīts ar to, ka pirmo reizi Latvijā tiek aktualizēts jautājums par palīdzības nepieciešamību pedagogiem skolās, piedzīvojot audzēkņa nāvi, kā arī par atbalsta sistēmas nepieciešamību. Iegūtie pētījuma rezultāti var būt noderīgi, veidojot dažādus metodiskos materiālus par krīzes gadījumu vadīšanu izglītības iestādēs, kā arī būtu svarīgi tos ņemt vērā, izstrādājot palīdzības programmu pedagogiem.
Atslēgas vārdi: krīze, sēras, stresa pārvarēšanas stratēģijas pedagogiem. | en_US |
| dc.description.abstract | The objective of this master’s thesis is to analyse stress-coping strategies for teachers who have experienced the death of a student and to answer the research questions: 1) What relation is there between the stress-coping strategies and the grief distress, the length of service, the received remuneration and the degree of responsibility for teachers who have experienced the death of a student?, 2) How do teachers who have experienced the death of a student assess the changes in various aspects of their lives and the support they have received?
7 teachers who have experienced death of their student within the last 1 or 2 years took part in the research. Two questionnaires were used for the research - "Traumatic Grief Survey", "The Stress-Coping Strategies Scale" and semi-structured interview.
Upon summarizing the research results a statistically significant negative correlation between the teachers who have experienced the death of a student and have chosen the active – prosocial stress coping strategies and teachers that have chosen the grief distress was established. This means that teachers who act and use their full potential in stressful situations, deal with the problem without trying to avoid it, as well as seek support and cooperate with others, experience less distress 1 – 2 years after the loss of their student. While the teachers that in stress situations cooperate with others less and do not accept support from others experience a bigger grief distress 1 – 2 years after the loss. Teachers who have experienced the death of their student mostly experience changes in the emotional sphere, their attitude towards life changes, they reassess their relationships with others. The working methods change and difficulties to conduct a lesson arise, as well as a variety of health problems tend to occur. When experiencing the death of their student, the most important things are the support from others, professional psychological help, different spiritual practices and work. The results show that in times of crisis that are related to a student's death there is a need to create the "sense of the last point " for teachers, which would let them cope with the grief distress better.
The main contribution of this work is related to the fact that for the first time in Latvia the question of the need for assistance, as well as the need for support systems, for school teachers when they experience the death of a student is raised. The obtained research results may be useful in order to create different methodical materials on crisis situation management in educational institutions, and it would be important to take them into account when designing assistance programs for teachers.
Keywords: crisis, grief, stress-coping strategies for teachers | en_US |
