Lasīšanas (ne)iespējamība dekonstrukcijas un hermeneitikas kontekstā: Ž. Deridā, P. de Mans, H. G. Gadamers

Abstract

Maģistra darbā autore pētījusi, kā H.G. Gadamera, Ž. Deridā un P. de Mana darbos skatīta teksta lasīšanas un saprašanas problēma, un mēģinājusi parādīt, kas ir tie teorētiskie apsvērumi, kas dekonstrukcijā liek postulēt saprašanas neiespējamību, savukārt hermeneitikā ļauj traktēt tekstu lasīšanu kā dialektisku saprašanas procesu. Tiek secināts, ka dekonstrukcijas skatījums pamatojas strukturālā skatījumā uz valodu un tekstu, kas neparedz jēgas un saprašanas kā kontinuitātes izpratni, savukārt hermeneitiskajā skatījumā izmantoti jēdzieni un metaforas, kas ļauj leģitimēt saprašanu kā pakāpenisku procesu, kurā iespējama ne tikai interpretācija kā spēle, bet arī dialoga dalībnieku saprašanās kopīgā jēgas laukā.

This work presents a comparative study of hermeneutic (H.G. Gadamer) and deconstructive (J. Derrida, P. de Man) approaches to the problem of reading and understanding texts and explores the theoretical background for claiming impossibility or elusiveness of understanding in deconstruction and advocating the understanding as a continuous dialectic process in hermeneutics. Deconstructive approach is seen as based on concepts and metaphors of structure whereas hermeneutics deals with concepts and metaphors which imply continuity and succession of sense and undersatnding.