Gudrās varas izpausmes ārpolitikā: Latīņamerikas gadījums

Abstract

Mūsdienu pasaule ir tik ļoti savstarpēji atkarīga un sarežģīta, un tas stipri apgrūtina valsts interešu un mērķu realizāciju. Vairs nepietiek ar tradicionālajiem ārpolitikas instrumentiem, ne cietās, ne maigās varas avoti vieni paši bieži vien nav pietiekami kāda jautājuma veiksmīgai atrisināšanai. Citiem vārdiem, ir nepieciešams kombinēt varas resursus, radot gudru pieeju problēmu risināšanai. Šī darba mērķis ir izveidot vispārīgu metodoloģisku ietvaru gudrās varas klātbūtnes noskaidrošanai, kuru būtu iespējams tālāk pielietot pēc iespējas plašāka gadījumu klāsta (gan jau notikušo, gan pašlaik aktuālo problēmu) pētīšanai un šo ietvaru pielietot praksē, izpētot vienu konkrētu gadījumu. Izvēlētais empīriskais gadījums ir Konkurences Aizsardzības Mehānisma (MAC) līguma starp Argentīnu un Brazīliju parakstīšanas gaita. Darbā izvirzīta hipotēze, ka, lai panāktu rūpniecības aizsargmehānismu (MAC) līguma parakstīšanu, Argentīnas ārpolitikā izpaužas gudrās varas kombinācija, kur no cietās varas avotiem izmantots ekonomiskais, bet no maigās varas – iekšpolitikas un ārpolitikas faktori. Izveidotais metodoloģiskais ietvars gudrās varas klātbūtnes noskaidrošanai sastāv no četrām darbībām: a) jāaplūko konkrētā gadījuma konteksts, piemēram, ja tiek pētītas valstu attiecības, jāapskata šo valstu ārpolitikas nostādnes un nākotnes vīzijas, tādējādi zināmā mērā izskaidrojot valsts izvēles rīkoties tieši tā un ne citādi, b) jāidentificē konkrētā gadījumā iesaistītos aktierus un jāapskata to mijiedarbība, c) jāizpēta aiz katras institūcijas stāvošie politiskie spēki un d) (pēc izvēles) jāpiemeklē atbilstošs precedents un jāsalīdzina tas ar pētāmo gadījumu: šādā veidā „mācīšanās no kļūdām” kļūst pārredzamāka. Darba gaitā noskaidrojas, ka hipotēze ir patiesa. Kā cietās varas ekonomiskās dabas instruments gadījumā tika konstatēta koercīvā jeb piespiešanas diplomātija, galvenokārt ka draudu veidā formulētos augstu Argentīnas amatpersonu izteikumos, kā arī galveno rūpniecības jomu pārstāvošo organizāciju izdarīto spiedienu uz sarunu vešanas procesā iesaistītajiem politiķiem. Kas attiecas uz maigās varas avotiem, iekšpolitikas faktori parādās tajā, ka šo aizsardzības mehānismu izveidošanas nepieciešamību Argentīna pamatoja kā nepieciešamu reģionālās integrācijas veicināšanai un demokrātisko vērtību stiprināšanai. Ārpolitikas faktors savukārt ir saistīts ar abu valstu savstarpējo nepieciešamību – valstis ir vajadzīgas viena otrai, lai arī atšķirīgas motivācijas dēļ.

The world nowadays is very interdependent and complex, and that greatly complicates the realization of national interests and foreign policy goals. The traditional foreign policy instruments are not enough anymore. Neither hard, nor soft power alone suffices to solve a problem successfully. In other words, a new, smart approach to problem – solving is needed, a combination of the elements of both hard and soft power. The aim of this paper is to create a general theoretical framework that would enable one to determine the presence of smart power and could be used to analyse as great a diversity of cases as possible (and which could be applied to researching both past and present issues), as well as to use this framework in a practical analysis of one specific case. The chosen case is the process of negotiation between Argentina and Brazil about signing and implementing the Competitive Adaption Mechanism (MAC). The hypothesis to be tested in this paper is that in order to achieve the signing of MAC, the following smart power combination can be observed in Argentina’s foreign policy and negotiation process: the economic factor as hard power, and domestic policy and foreign policy as soft power. The general framework which helps to determine the presence of smart power consists of four steps: one must a) examine the context of the issue, e.g., if the main actors are states, then one has to look at their foreign policy priorities and future vision, because that is what mostly explains states’ actions, b) identify the actors involved in the respective case and consider their interaction, c) look at the political forces behind each institution and d) (optional) find a suitable precedent and compare it to the case in question: thus the process of „learning from the mistakes” becomes clearer. In the course of analysis the hypothesis proves to be true. The presence of hard economic power can be seen in the form of coercive diplomacy, expressed mainly as threats by high Argentine officials, as well as in the pressure on negotiators exercised by the most influential industry associations of both countries. As for the resources of soft power, the domestic policy factor is chiefly seen in the fact that Argentina justified the need for such an agreement in the name of regional integration. The foreign policy factor stems from the mutual usefulness of the countries, even though each has different motivation.