Masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšana: Tuvo Austrumu reģiona gadījums

Abstract

Masu iznīcināšanas ieroču (MII) izplatīšana ir viena no nozīmīgākajām starptautiskās drošības problēmām, kuru risināšanā iesaistās vairākas starptautiskās organizācijas un valstis. Piemēram, NATO 2010.gada stratēģiskajā koncepcijā tiek teikts, ka MII izplatīšana būs viena no lielākajām problēmām dažos no pasaules visnedrošākajiem reģioniem. Ziemeļatlantijas alianse MII draudus uztver kā vienus no nopietnākajiem globālajai drošībai, uzsverot, ka, neskatoties uz nelielo šo ieroču izmantošanas iespējamību, šādu uzbrukumu sekas būtu katastrofālas.

Ilgstoši viens no reģioniem, kur MII izplatīšana bijusi nopietna drošības problēma ir Tuvo Austrumu reģions. Tuvo Austrumu reģiona nestabilitāte rada bažas par iespēju, ka MII varētu tikt reāli pielietoti kara darbībā, tādejādi izraisot katastrofālus postījumus gan šim reģionam, gan pasaulei kopumā. Šajā darbā tiek analizēta Tuvo Austrumu reģiona valstu iesaiste MII neizplatīšanas iniciatīvās. Kā gadījumi tiek izvēlētas septiņas Tuvo Austrumu reģiona valstis – Ēģipte, Irāna, Izraēla, Jordānija, Libāna, Saūda Arābija un Sīrija.

Šī darba mērķis ir izpētīt, kādi apstākļi nosaka valstu pievienošanos vai nepievienošanos MII neizplatīšanas līgumiem, konvencijām vai iniciatīvām. Darba pētnieciskais jautājums ir: Vai valstis, kurām jau ir liels ekonomiskais un militārais potenciāls ir aktīvākas iesaistoties MII neizplatīšanas iniciatīvās?

Darba hipotēze ir sekojoša: Valstis, kuras ir ekonomiski un militāri varenākas drīzāk pievienosies MII neizplatīšanas iniciatīvām un ratificē MII neizplatīšanas līgumus un konvencijas nekā tās valstis, kuras ir mazāk varenas. Šajā gadījumā ar valstu varenumu tiek saprasts to ekonomiskais, iedzīvotāju skaita un militārais potenciāls. Darba gaitā hipotēze netiek pierādīta, jo Jordānijas un Libānas gadījumos nav saskatāma korelācija starp valstu varenumu un iesaistīšanos MII neizplatīšanas iniciatīvās.

The theme of this master’s thesis is “Nonproliferation of Weapons of Mass Destruction – the Case of the Middle East Region”. The proliferation of weapons of mass destruction (WMD) is one of the most acute problems of the international security. For the last decades the Middle East region has been in the center of these concerns, as there has been evidence of WMD programs in Egypt, Iran, Israel and Syria. The use of chemical, biological, radiological and nuclear weapons (CBRN) can cause catastrophic consequences which would affect not only the attacked region but the whole world. The hypothesis of this research is following: More powerful states will more often engage in WMD nonproliferation initiatives and ratify nonproliferation treaties and conventions than those states which are less powerful. The term powerful is being operationalized as a combined result of countries’ size, wealth, economic and military potential. The theoretical part of this research examines the effects of CBRN weapons, as well as Scott Sagan’s theory of models for decision making on state’s WMD policy. Firstly, different models of WMD decision making are being analyzed, Secondly, the challenges in acquiring WMD are analyzed and finally, the effects of CBRN attacks are being analyzed.

The empirical part of this research starts with analysis of states’ power. A rating of the chosen countries based on their size, wealth, economic and military potentials is being calculated. The second step is to analyze the most crucial WMD nonproliferation initiatives, conventions and treaties. The third step is to analyze the involvement of the chosen states in these initiatives, conventions and treaties. The decisions on WMD related issues will be analyzed according to the Scott Sagan’s theory which is examined in the theoretical part of this research. Finally the involvement of the seven states is compared with rating of power which is approving or disapproving the hypothesis.