Pakistānas drošības politika laika posmā no 1996.līdz 2001.gadam

Abstract

Darba mērķis bija izpētīt, kādēļ Pakistāna laika posmā no 1996. līdz 2001.gadam atbalstīja „Taliban” kustību Afganistānā. Lai atbildētu uz šo jautājumu, tika izvirzīta hipotēze, ka Pakistānas atbalsts „Taliban” kustībai bija saistīts ar vēlmi izveidot stratēģiskās dzīles Afganistānas teritorijā, lai mazinātu Indijas dominanci Dienvidāzijas reģionā. Pētījuma gaitā tika noskaidrots, ka pēc Aukstā kara Indija zaudēja galveno stratēģisko partneri – PSRS, un Afganistānā izveidojās varas vakuums. Nestabilitāti Afganistānā Indija skatīja kā iespēju palielināt savu ietekmi. Turpretim, Pakistāna apzinājās, ka Indijas ietekmes pieaugums radīs nopietnus draudus drošībai, tādēļ tā sāka atbalstīt „Taliban” kustību, veidojot stratēģiskās dzīles. Pētījums tika balstīts uz tādiem konceptiem kā vara, spēku līdzsvars un stratēģiskās dzīles.

The aim of this research was to find out why Pakistan supported the „Taliban” movement from 1996 till 2001. To answer to this question the following hypothesis was made: Pakistan supported the „Taliban” movement to establish strategic depth in Afghanistan so to reduce India’s dominance in South Asia. After the Cold War India lost its main strategic partner – the USSR, and political situation in Afghanistan turned into so called „power vacuum”. India saw instability in Afghanistan as a chance to increase its own power. On the contrary, Pakistan realised that too powerful India will pose a threat for security, that is why Pakistan started to support the „Taliban” movement to create so called strategic depth in Afghanistan. As theoretical frame in this research were used such concepts as power, balance of power and strategic depth.