"Divu līmeņu spēles" pieejas izvērtējums globālas klimata vienošanās panākšanai

Abstract

Klimata pārmaiņu jautājums ir nozīmīgs starptautiskās politikas dienas kārtības elements. Šis jautājums tiek risināts globālā klimata režīma ietvaros starpvaldību „tirgošanās” jeb „divu līmeņu” spēles formātā. Starptautisko sarunu procesā ir iesaistītas gan industriāli attīstītās valstis, gan strauji augošās ekonomikas un attīstības valstis, līdz ar to, spēlē iesaistīto aktieru vidū rodas ar interešu un iespēju konfliktu saistītas domstarpības. Starptautiskās klimata vienošanās panākšana tiek īstenota, balstoties uz vienprātības principu. Tāpēc vienošanās panākšanai ir nepieciešams nodrošināt to, lai spēlē iesaistīto valstu preferences noteiktā punktā pārklātos. Līdz ar to, starptautisko klimata sarunu process ir komplicēts, un par galveno iemeslu lēmumpieņemšanas lēnajai gaitai tiek minēts starptautisko klimata sarunu „divu līmeņu” formāts. Darba mērķis ir izpētīt, vai „divu līmeņu” spēles pieeja kavē globālas klimata vienošanās panākšanu. Darbā tiek izvirzīta hipotēze „ „Divu līmeņu spēles” pieeja kavē globālas klimata vienošanās panākšanu”. Par gadījuma analīzi tiek izvēlēts 2010.gada Kankūnas Iesaistīto pušu konferences ietvaros panākto vienošanos analīze. Analīzes rezultātā hipotēze tika apgāzta. Atslēgvārdi: Globāla klimata vienošanās, starptautiskās klimata sarunas, „divu līmeņu” spēle, ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām, post-Kioto Protokols, COP16

The climate change issue is an important element of the international politics agenda. The global climate regime serves as an issue-solving platform and the negotiations are being held in „two-level” format as an intergovernmental bargaining process. The process requires a global involvment, which means the industrially developed countries, the emerging economies and the development countries have to go through clash of opinions due to significant gap in interests and opportunities. Taking into account that the global climate agreement requires consensus of all parties involved, the overlapping of national „win-sets” is the key element for reaching the agreement. Thus, the process of climate negotiations is highly complicated and the „two-level” game format is claimed to be the main reason for the slow pace of the decision-making process. Therefore the aim of the thesis is to anlalyse, whether the „two-level” game approach is holding down the pace of the climate negotiations. The following hypothesis has been proposed: „The „two-level” game approach serves as an obstacle for reaching the global climate agreement”. The decisions reached during the Cancun Conference of the Parties in 2010 serves as a basis for the case analysis. Following the case analysis, the hypothesis was rejected. The key words: Global climate agreement, international climate negotiations, „two-level” game, UN Framework Convention on Climate Change, post-Kyoto Protocol, COP16