Epigeisko posmkāju fauna kā mazo upju aizsargjoslu biotopu stāvokļa indikators

Abstract

Tā kā mūsdienās pieaug lauksaimniecības zemju aizaugšanas risks un arvien vairāk tiek intensificēta mežistrāde, tika izlemts veikt pētījumu mazo upju piekrastes biotopiem, lai noteiktu vai biotopu aizaugšana un neizmantošana norāda uz lielāku bioloģisko daudzveidību. Šī pētījuma mērķis ir noskaidrot, kuri mazo upju piekrastes biotopi ir bioloģiski daudzveidīgāki attecībā uz epigeiskās faunas posmkājiem. Pētījums norāda, ka bioloģiski daudzveidīgākais biotops attiecībā uz epigeisk posmkāju faunu ir aizaugusī pļava. Mitrenes (Onisciodea), skrejvaboles (Carabidae) un zirnekļi (Aranei) ir tās taksonomiskās grupas, varētu izmantot biotopu bioloģiskās daudzveidības raksturošanai sugu līmenī, jo tās konstatētas vislielākajā skaitā. Pēc pētījuma datiem ir redzams, ka lielākā epigeiskās posmkāju faunas aktivitāte ir novērojama jūnija sākumā un sezonas beogās pakāpeniski samazinās.

Atslēgas vārdi: bioindikatori, bioloģiskā daudzveidība, epigeiskā fauna, mazās upes, biotopi.

Since agricultural land is overgrowing and logging is increased, it was decided to conduct a study of small river coastal habitats in order to determine whether the habitat overgrowth and elimination indicates greater biodiversity. Aim of this paper is to find out which small river coastal habitats are more biodiverse in relation to the fauna of epigeic arthropod. The study showed that the highest values of biodiversity index has meadow on its first stage of overgrowing by shrubs. As well it shows that taxonomic groups as wood louse (Onisciodea), carabidae (Carabidae) and spiders (Aranei) are the most abundant groups which could be used as indicators of habitat biodiversity on species level. According to the research data is shown that most epigeic arthropod fauna activity is observed in early June, and then gradually decreases. Key words: bioindicators, biodiversity, epigeic fauna, small rivers, habitats.