Asimetriskā konflikta elementi Izraēlas un Palestīnas attiecībās: otrās intifadas gadījums

Abstract

Tuvo Austrumu reģionā starp Izraēlu un Palestīnu pastāv ilgstošs un komplicēts konflikts. Tā pirmsākumi meklējami, jau pirms Izraēlas neatkarības pasludināšanas 1948. gadā. Kaut arī bijuši mēģinājumi risināt konfliktu, tie nav īstenojušies, kas atstāj sekas uz konflikta dinamiku un atrisināšanas vai risinājuma iespējām. Darbā analizēts specifiski otrās intifadas bruņotais konflikts (2000-2005. gads) starp konfliktējošām pusēm asimetrijas perspektīvā – apskatot tās lomu konfliktā un sekām uz konflikta dinamiku un risināšanas iespējām. Attiecīgi darba mērķi bija definēt asimetriskā konflikta konceptu un apskatīt tā elementus un to lomu Izraēlas un Palestīnas attiecībās (specifiski otrās intifadas konflikta gadījumā). Izvirzītā darba hipotēze – Palestīnas puse neitralizēja varas un strukturālo asimetriju ar Izraēlu līdz vardarbības cikla pastāvēšanas situācijai otrās intifadas konfliktā. Darbs sastāv no teorijas daļas, kurā definēts asimetriska konflikta koncepts, un sekojoši izveidota asimetrisku elementu mijiedarbības modeļa konfliktā. Otrajā darba daļā šis modelis ir pārbaudīts otrās initafadas gadījumā. Rezultātā hipotēze darbā tiek pierādīta. Galvenie darba secinājumi ir, ka Izraēlas un Palestīnas īstenotajās stratēģijās/taktikās otrajā intifadā bija izmantotas varas un strukturālās asimetrijas, tā ļaujot pastāvēt vardarbības cikla situācijai, no kura tās neizgāja un tas turpināja pastāvēt. Izraēla ar savu varas un strukturālo asimetrisko pārākumu nevarēja novērst vardarbības cikla situāciju. Asimetrisku elementu mijiedarbības modelis konfliktā bija balstīts uz teorētiskiem pamatiem, bet pārbaudīts tikai otrās intifadas gadījumā, tādēļ to nevar vispārināt uz visiem asimetriskā konflikta gadījumiem, bet to var izmantot un pārbaudīt citos gadījumos. Tas piedāvā iespēju izprast attiecību dinamiku, iespējamo notiku attīstību un rezultātus šādās konflikta situācijās.

In the Middle East has been long and complicated conflict between Israel and Palestine. The origins of conflict lay in the period of time before Israel’s declaration of independents in 1948. There have been attempts to resolve conflict, but it has not been successful. That affects conflict dynamic and resolution possibilities. In the research paper was analyzed particularly the second intifada’s armed conflict (2000-2005) in the asymmetric perspective – examining its role in conflict and consequences to the conflict dynamics and resolution possibilities. Aims of the research paper were to define asymmetric conflict concept and examine asymmetric elements and its role in Israel’s and Palestinians relationships (particularly in the second intifada case). Hypothesis of the research paper was – Palestinian party neutralized power and structural asymmetry with Israel till cycle of violence situation, in the second intifada conflict. The research paper consists of theoretical part, which defines asymmetric conflict concept and subsequently created model of asymmetric elements interaction in conflict. In the second part this model is tested in the second intifada case. Consequently hypothesis is proved. Main conclusions are that Israel and Palestine used power and structural asymmetry carrying out their strategies/tactics in the second intifada, that allowed to exist cycle of violence situation, from which they did not exit. Israel with its power and structural asymmetric superiority could not avoid cycle of violence situation. The interaction model of asymmetric elements in conflict was based on theoretical basis, but tested only in the second intifada case. So it can not be generalized to the all cases of asymmetric conflicts, but it can be used and tested in other cases. It provides opportunity to understand dynamic of relationships, possible development of events and results in these kinds of conflict situations.