Arktiskā piecinieka cīņa par Arktiku: no konfrontācijas uz sadarbību

Abstract

Pēdējo 15 gadu laikā Arktikai tiek pievērsta arvien lielāka interese no Arktiskām valstīm. Arktikas pārvaldīšanai veidotas institūcijas, politiskie formāti un valstu Arktikas stratēģijas ir sadarbības pazīmes. Artūra Šteina izstrādātā teorija par režīmiem nosaka divus iespējamos režīmus: sadarbības režīmu un koordinācijas režīmu. Maģistra darba mērķis ir izmantojot divus rādītājus: institūciju spējas risināt dienas kārtības jautājumus un valstu stratēģijas noteikt kāds no režīmiem darbojas Arktikas reģionā. Pētījumā iegūtie rezultāti liecina par pāreju no sadarbības režīma uz koordinācijas režīmu, kuru īsteno Arktiskais piecinieks. Tas galvenokārt notiek, jo Arktikas Padome nevar risināt svarīgākos dienas kārtības jautājumus kā teritoriālie strīdi, resursu iegūšanas tiesības un jūras ceļi, kā arī, lai samazinātu spēlētāju skaitu reģionā.

Over the past 15 years Arctic is gaining more and more attention from the Arctic states. Institutions, political formats, state’s Arctic strategies meant for governing Arctic are indicators of cooperation. Arthur Stein’s theory about regimes determines two possible regimes: collaboration and coordination regime. The goal of master thesis is by the means of two indicators: ability of institutions to address the issues of Arctic agenda and state strategies, define which regime is present in the Arctic region. Results of the research show the transition from collaboration to coordination regime imposed by Arctic Five. Predominately it is due to disability of Arctic Council to address the issues of the agenda, such as territorial claims, extraction of hydrocarbons and sea routes, as well as to reduce the number of actors in the region.