ANO miera uzturēšanas misiju darbība konfliktu noregulēšanā pēc aukstā kara beigām

Abstract

Bakalaura darba tēma ir „ANO miera uzturēšanas misiju darbība konfliktu noregulēšanā pēc aukstā kara beigām”. Pēc „aukstā kara” par vienu no starptautiskās situācijas pamatelementiem ir kļuvis vispārējais nestabilitātes pieaugums, esošo konfliktu saasināšanās un jauno konfliktu rašanās, ar kuru risināšanu nācies sastapties gan atsevišķām valstīm, gan arī starptautiskai sabiedrībai kopumā. Par centrālo struktūru, kas ir aicināta risināt krīzes situācijas, tiek uzskatīta Apvienoto Nāciju Organizācija. Tomēr pēdējā laikā ANO darbību starptautiskā miera nodrošināšanas jomā bieži vien kritizē par tās neprasmi un nespēju novērst vairākus konfliktus. Līdz ar to rodas jautājums: ar ko tad var izskaidrot šo situāciju? Šobrīd nav noteikta viedokļa attiecībā uz vairākām neveiksmēm, kas ir saistītas ar ANO miera nodrošināšanas darbību. Literatūrā tās saista ar ANO neefektivitāti un nespēju laicīgi reaģēt uz situāciju. Sakarā ar to, ka jautājumā par ANO misiju neveiksmes iemesliem pastāv nenoteiktība, autore izvirza mērķi pēc iespējas mēģināt noskaidrot, kas kavē ANO sekmīgu starptautisko konfliktu noregulēšanu. Aplūkojot augstākminēto jautājumu, autore izvirza sekojošo darba hipotēzi - ANO veiksmīga miera uzturēšanas operāciju darbība ir atkarīga no karojošo pušu sadarbības pakāpes konfliktā. Šīs hipotēzes pierādīšanai darbā tiek izanalizēti daži veiksmīgi un neveiksmīgi starptautisko konfliktu piemēri, kuri notika 90. gadu pirmajā pusē un kuros ANO veica miera uzturēšanas misijas, t.i. Namībijā, Ruandā, Somālijā un Kambodžā. Izskatāmo konfliktu apkopojums, kā arī ANO miera uzturēšanas pasākumu analīze šajās teritorijās ļāva autorei izdarīt secinājumu par to, ka ANO miera uzturēšanas operāciju panākumus nosaka karojošo pušu uzvedība. Autores izdarītā secinājuma pierādījums ir fakts, ka viens no prevalējošajiem faktoriem, kas atbild par ANO operāciju panākumiem konfliktu noregulēšanā, ir pušu sadarbība konfliktā, tas ir, kad starp konflikta dalībniekiem dominē orientācija uz savstarpējo sadarbību un kooperāciju. ANO miera nodrošinātāji nevar „uzspiest” mieru, ja konfliktējošās puses nav gatavas to pieņemt. Tomēr, kad konflikta puses cenšas mierīgi noregulēt savas pretrunas, ANO miera uzturēšanas operācijas var stimulēt miera sasniegšanu, radot stabilākus un drošākus nosacījumus konflikta noregulēšanai.

The topic of this bachelor paper is „ UN Piece-Maintaining Missions’ Activities in Settlement of Disputes After the End of Cold War". The general increase of instability including presence of low- brewing conflicts and initiation of new ones has become one of the components of the development of international situation after the end of Cold War. Therefore, as different countries as the world community are forced to settle such conflicts. UN acts as the central structure intended for settlement of crisis conditions. However, at present moment UN activities carrying out in the peacekeeping field frequently face criticism due to its disability and failure in prevention of numerous conflicts. This brings up a question: what is the explanation of the condition in question? Currently there is no definite opinion in relation to numerous failures concerning peace-making efforts of UN. The sources link them to UN inefficiency and disability of UN to respond a situation in proper time. As the origin of UN missions’ failures is uncertain the object the author proposes is the attempt to ascertain as much as possible the causes of UN failures in settlement of international conflicts. Studying the aforementioned questions the author the working hypothesis as follows: the success of UN activities in peacekeeping operations depends on the level of cooperation of belligerent parties in the conflict. To prove this hypothesis, the paper examines a number of successful and unsuccessful examples of international conflicts occurred in the first half of 90s in which the UN peacekeeping missions took place, namely, the conflicts in Namibia, Rwanda, Somali and Cambodia. The generalization of concerned conflicts as well as the analysis of UN peacekeeping events on those territories allow the author drawing conclusions that the behaviour of belligerent parties provides the success of UN peacekeeping operations. The evidence of the author’s research is the fact that the cooperation of belligerent parties is the prevalent factor determining the success of the UN conflict-resolving operations, i.e., prevalence of interaction and cooperation orientation among the conflict participants. The UN peacekeepers are not able to “impose” peace if the parties to the conflict are not ready to accept it. Nevertheless, if the parties to the conflict seek a peaceful settlement of their disagreements the UN peace-keeping operations may encourage peace-making by means of establishment more stabile and safe co0nditions for settlement conflicts.