Bez gaismas tuneļa galā: Armēnijas un Azerbaidžānas cīņa par ietekmi Kalnu Karabahā

Abstract

Darba nosaukums ir „Bez gaismas tuneļa galā: Armēnijas un Azerbaidžānas cīņa par ietekmi Kalnu Karabahā”. Darba mērķis ir izpētīt Kalnu Karabaha konflikta būtību. Tiek uzdoti četri izpētes jautājumi. Pirmais, kāpēc konfliktu vēl nav izdevies atrisināt? Otrais, vai Kalnu Karabahas centieni atdalīties no Azerbaidžānas un iegūt neakarību ir pamatoti? Trešais, kādu lomu spēle starptautiskās organizācijas un atsevišķas valstis? Ceturtais, kādus problēmas risinājumus piedāvā pašas valstis? Darba hipotēze tika formulēta: „Pastāvošā reģionālajā status quo, kad netiek sasniegts nekāds progress konflikta risināšanai, un pastāv liels saspīlējums starp valstīm, ir nepieciešama Kalnu Karabaha neatkarības jautājuma pacelšana starptautiskā formā”. Darbs sastāv no ievada, septiņām nodaļām, piecām apakšnodaļām, secinājumiem, divām anotācijām latviešu un angļu valodās un literatūras saraksta. Darba pirmajā nodaļā tiek aprakstītas tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Sākotnēji pašnoteikšanās tika realizēta dekolonizācijas procesa ietvaros. Mūsdienās pāšnoteikšanas tiek realizēta caur tautu pašpārvaldi eksistējošās valsts ieksienē. ANO uzsvēr valsts teritoriālas integritātes neaizskaramību. Tauta var panākt atdalīšanos gadījumā, ja tās cilvēktiesības tika pārkāptas un pastāvēja pašpārvaldes noliegums. Darba otrajā nodaļā tiek aprakstīta Karabahas konflikta rašanas vēsture. Jau no paša sākuma armēņu apdzīvotā Kalnu Karabaha bija apstrīdama teritorija un Armēnija un Azerbaidžāna centās pieradīt savas tiesības uz to. Karabaha armēņi sūtīja vairākas petīcijas uz PSRS ar lūgumu nodot teritoriju Armēnijas pārvaldē, tomēr nesaņēma pozitīvas atbildes. Konflikts saasinājas 1988. gadā bet eskalēja pēc Padomju Savienības sabrukuma un izversās karā starp divām republikam. Kopš 1994. gada starp valstīm pastāv pamiera vienošanās, tomēr mazmēroga pārkāpumi pastāv abās pusēs. Darba piektajā, sestajā un septitajā nodaļās tiek aprakstītas Armēnijas un Azerbaidžānas nostājas, konflikta risināšanas process un piedāvāti risinājumi EDSO Minskas grupas formatā. Koflikts pastāv jau vairāk par divām desmitgadēm, bet kompromiss tā arī netika sasniegts. Minskas grupa bieži saņem kritiku par savu nespēju atrisināt konfliktu. Tomēr grupa, kuras līdzpriekšēdētāji ir Francija, Krievija un ASV, ir vienīgais risināšanas intruments. Pārēju starptautisku organizāciju loma konflikta risināšānā ir diezgan ierobežota. Pašas Armēnijas un Azerbaidžānas sabiedrības nav gatavas kompromisam. Valstim pārrunu procesa laikā tika piedāvātas divas risinājuma pieejas- paketes un soli pa solim. Azerbaidžāna vēlējās pieņemt soli pa solim stratēģiju, bet Armēnija- paketes. Darba astotajā nodaļā tiek aprakstītas konfliktā iesaistītas puses, proti, Krievija, Irāna, ASV, Turcija un starptautiskās organizācijas. Darba nobeigumā tiek secināts, ka konfliktu nevar atstāt bez starptautiskās iejaukšanās. Abas valstis nevienreiz uzsvēra savu gatavību atrisināt konfliktu ar spēka pielietojumu, par ko arī liecinā valstu militāra budžeta palielinājumi. Neskatoties uz Minskas grupas kritiku, bez tās nenoteikts status quo varēja kļut par destabilizējošu visam reģionam. Tāpēc darba hipotēze tika pieradīta.

The title of my bachelor paper is „No light at the end of the tunnel: Armenia and Azerbaijan struggle over influence in Nagorno Karabakh”. The aim is to make a research on Nagorno Karabakh conflict. There are four main research questions in my paper. First, why conflict is still not resolved? Second, does Karabakh have the ground for secession from Azerbaijan and gain independence? Third, what role in conflict resolution plays international organizations and states, as individual players? Fourth, what conflict solutions offer both states? Hypothesis is: „In exciting status quo when no progress is made in conflict resolution and there is a big tension between states, question of Nagorno Karabakh independence must take place in international form.” Research consists of introduction, seven chapters, five sub-chapters, conclusions, two annotations in Latvian and English and list of references. First chapter describes people’s rights for self-determination. At first self-determination was realized through decolonization. Contemporary determination is realized through self governance in existing state. UN value state`s territorial integrity. Peoples can gain secession when human rights violations took place and there was a denial of self governance. Second chapter discovers Karabakh conflict history of appearance. There was contestability of Armenian populated Karabakh territory from the very beginning. Armenia and Azerbaijan tried to prove its rights for Karabakh. Karabakh Armenians sent various petitions to USSR to transfer region under Armenian governance but did not receive positive reaction. Conflict sharpened in 1988 but escalated after collapse of USSR and led to war between two republics. Since 1994 between states is cease fire agreement but small scale violations exists on both sides. Research fifth, sixth and seventh chapter describes Armenia and Azerbaijan positions on the conflict, mediation efforts and offered solutions in OSCE Minsk group format. Conflict exists already more than two decades but sides were not able to compromise yet. Often Minsk group is criticized for not being able to resolve conflict. Still group, co-chairs are France, Russia and USA is the only mediation instrument. Other international organization involvement into conflict is limited. Societies in Armenia and Azerbaijan also are not ready for peace settlement. During negotiation process states were offered two resolution strategies- packet and step by step. Azerbaijan prefers step by step strategy, Armenia- packet solution. In eight chapter are describes in conflict involved sides- Russia, Iran, USA, Turkey and international organizations. In conclusions it is said that conflict cannot be left without international interference. Both states not once mentioned readiness to resolve conflict through using force. We can see it through the rise of states military budgets. Despite critics for Minsk group, without it the indefinite status quo could have been destabilizing for whole region. Research hypothesis has been proven.