Preventīvās diplomātijas iespējas un robežas: Sīrijas gadījums

Abstract

2013.gada pirmajā pusē aktualizējušies starptautisko aktieru mēģinājumi rast risinājumus Sīrijā notiekošajam pilsoņu karam, iezīmē darba problēmjautājumu par savlaicīgas rīcības iespējamību pirms konflikta eskalācijas. Pētījuma mērķis ir noskaidrot vai Sīrijā pastāvēja iespējas novērst konflikta eskalāciju un tā izraisīto vardarbību ar preventīvās diplomātijas līdzekļiem. Pētījuma gaitā, aplūkojot preventīvās diplomātijas koncepta aspektus, Sīrijas krīzes fāzes un konflikta elementus, tiek analizētas iespējas preventīvās diplomātijas pielietojumam. Tiek secināts, ka Sīrijas konflikts nebija novēršams ar preventīvās diplomātijas līdzekļiem, jo tam piemītošās tendences – konflikta pušu nevēlēšanās pēc trešo pušu iesaistes, pasīva starptautiska reakcija un vienotības trūkums starp starptautiskajiem aģentiem, kavēja efektīvu tās lietojumu.

Currently growing concern and intensifying search for resolution of civil war underway in Syria marks the underlying question of this paper regarding the opportunity of timely action prior to the escalation of the conflict. The aim of this paper is to discover whether an early resolution of the Syrian conflict and aversion of erupted violence was possible using preventive diplomacy. Opportunities for preventive diplomacy are analyzed integrating its aspects and actual phases and elements of Syrian conflict. This paper concludes that tendencies inherent to the conflict, such as local resistance towards third party intervention, initially passive international reaction and lack of unity among international actors, hindered effective application of preventive diplomacy. Thus, the conflict was not avertible using preventive diplomacy methods.