Pēdas locītavas laterālo saišu bojājuma ārstēšanas klīnisko rezultātu izvērtējums

Abstract

Pēdas locītavas saišu sastiepuma biežuma un izmaksu dēļ, šis bojājums ir sabiedrības veselības problēma. Pētījuma mērķis bija salīdzināt pēdas un pēdas locītavas funkcionalitāti pēc akūtas pēdas locītavas laterālo saišu sastiepuma ārstēšanas ar divu veido ārstēšanas taktikām. Rezultāti. Nenovērojam rezultātu statistiskas atšķirības starp FADI punktiem pēc ārstēšanas abās grupās. 4 no 50 pacientiem (8%) RFT grupā un 5 no 50 pacientiem (10%) IFT grupā tika novērots atkārtots pēdas locītavas laterālo saišu sastiepums 2 – 3 mēnešu laikā pēc ārstēšanas uzsākšanas. Secinājumi. IFT grupas uzlabojums bija 33,7 punkti (32%), bet RFT grupas uzlabojums bija 41,2 punkti (40%) pēc FADI punktu skalas, 2 – 3 mēnešus pēc ārstēšanas uzsākšanas. Netika konstatēta nozīmīga atšķirība, pēdas un pēdas locītavas funkcionālajā ierobežojumā pēc ārstēšanas, starp RFT un IFT grupām. Netika arī konstatēta nozīmīga atšķirība starp ārstēšanas metodi un atkārtotu pēdas locītavas laterālo saišu sastiepuma biežumu.

Because of its frequency and its costs, ankle sprain represents a real public health problem. The aim of the study was to compare the foot and ankle functionality after acute lateral ligament ankle sprain using two types of approaches. Results. There was no significant difference between FADI score after the treatment in RFT and IFT group. 4 out of 50 patients (8 %) in RFT group and 5 out of 50 patients (10 %) in IFT group had injury recurrence 2 to 3 months after the treatment. Conclusion. IFT group improved by 33,7 points (32%), but RFT group improved by 41,2 points (40%) based on FADI score, 2 – 3 months after the treatment began. There was no significant difference between functional limitations related to foot and ankle conditions after the treatment with RFT and IFT. No significant difference of frequency of re-injury was found when using RFT and IFT.