Televīzijas simulakrs teorijā un praksē

Abstract

Darbs pārstāv pētījumu, kas ir veltīts simulakra jēdziena aplūkošanai un šā jēdziena instrumentalizacijai ar mērķi aplūkot televīzijas un mūsdienu informatīvu tehnoloģiju lomu mūsdienu masu mediju attīstības etapā.

Par pamatproblēmu, uz kuru ir koncentrēta autora uzmanība, var uzskatīt simulācijas konstruēšanu sabiedriskajos procesos, ko aprakstīja tādi autori kā Ž. Bodrijars, D. Fiske, U. Eko, Ž. Delezs, Ą. Krokers un viņu krievu komentētāji – piemēram, Iļins un Jemeļins, kā arī darba autora simulakra definīcijas radīšana. Ar autora termina palīdzību ir aplūkots simulakru radīšanas process televīzijā, konkrēti – televīzijas produktu piemērā - reklāmā, ziņās un analītiskajos raidījumos. Darbā ir aplūkoti postmodernisma raksturojumi, tādi kā fragmentaritāte, intertekstualitāte, realitātes simulācija ar tehnoloģisku paņēmienu palīdzību. Dotā pētījuma svarīgums sevī ietver ne tikai analīzi, bet arī tālāku teorētisku atzinumu izstrādāšanu par masu medijiem un to lomu mūsdienu vidē. Autors norāda nepieciešamību tādu kategoriju kā simulakrs, realitātes simulācija un sociāla konstruēšana padziļinātu analīzi, kā arī mēģina veidot personīgu pētnieciskās pozīcijas atzinumus attiecībā uz visām problēmām, kuras ir aplūkotas darbā.

The given paper is devoted to the concept of simulacra and to the instrumentalisation of this concept for the analysis of the role of television and modern IT-technologies. The main issue, which draws author’s attention is the following: how the simulation is being constituted in social processes which are described by many authors such as: Baudrillard, Fisce, Eco, Dleuze, Kroker, and their Russian commentators, e.g. Emelin and Ilyin. The other issue is the creation of the own definition of simulacra. This definition is an important component in the analysis of the role of modern television which for its turn is examined by the consideration of such phenomena as advertisement, news, and analytical programs. Together with the consideration of different features of postmodernism such as: fragmentariness, intertextuality, and simulation of the reality by using different technical approaches, the importance of this research is in a potential deepening of the analysis and further theoretical working out in the realm of mass-media. Author shows the necessity of careful examination of the categories – simulacra, simulation of the reality, and social constructing, as well as builds the own research line toward all issues clamed in this paper.