Eiropas Savienības un NATO sadarbība kiberaizsardzības jomā

Abstract

Līdz ar kiberdraudu pieaugumu būtu nepieciešama efektīva institūciju sadarbība, tāpēc šī darba ietvaros tiek apzināta ES-NATO sadarbība kiberaizsardzības jomā un tās nozīmīgākās tendences. Darbā tiek identificēti kibertelpā nozīmīgākie aktieri un aktuālākie draudi, kā arī vērtētas organizāciju iespējas un nepieciešamība sasniegt augstāko starp-institucionālās sadarbības modeli - kolaborāciju. Tiek secināts, ka ES-NATO sadarbība kiberaizsardzības jomā neatbilst starp-institucionālai kolaborācijai, bet tai tuvojas. Draudus ES-NATO kibervidē rada: valstiskie aktieri – Krievija, Ķīna, Irāna, Ziemeļkoreja; un nevalstiskie aktieri. Problēmas ES-NATO sadarbībai rada atšķirīgais dalībvalstu ieguldījums kiberaizsardzības jomā, informācijas apmaiņas trūkums, Turcijas-Kipras attiecības, politiskās gribas trūkums un spiegošanas skandāli.

An effective inter-institutional cooperation is necessary to respond to even higher cyberthreat levels. This work researches EU’s and NATO’s cooperation process, their challenges and recent tendencies. Additionally, an evaluation of EU`s and NATO`s chances and necessity to reach the highest level of inter-organizational cooperation – collaboration – is proposed. EU-NATO cooperation does not yet meet the criteria for collaborative cooperation but the pattern is moving towards it. The highest cyber threats to EU and NATO pose: state actors – Russia, China, Iran, North Korea; and various non-state actors. There are a number of problems within EU-NATO cooperation which need to be solved - different levels of commitment in cyber capability development, lack of information exchange, the Turkey-Cyprus relationship, and mutual spying scandals.