Sulfonilurea preparātu farmakoģenētika cukura diabēta ārstēšanā

Abstract

Darba aktualitāte: Otrā tipa cukura diabēta (2TCD) prevalence pieaug gan Latvijas, gan pasaules mērogā. Pacientiem ir nepieciešama personalizēta pieeja, kas labāk ļautu sasniegt terapijas mērķi un izvairīties no komplikācijām. Sulfonilurea (SU) preparāti ir viena no visbiežāk izmantotajām perorālo antidiabētisko preparātu klasēm, tāpēc ir būtiski apzināt šo preparātu individuālos efektus. Pētījuma mērķis: Noskaidrot, vai SU preparātu farmakoģenētika ietekmē 2TCD pacientu ārstēšanas rezultātu. Metodes un materiāli: Longitudinālā prospektīvā pētījumā tika iesaistīti 315 2TCD pacienti, retrospektīvi tika iesaistīti 162, no kuriem kopumā sulfonilurea preparātus bija lietojuši 162, atlases kritērijiem atbilda 51 pacients, kas tika iekļauts statistiskajā analīzē. Tika noteikta gēnu polimorfismu efektivitāte terapijā ar SU preparātiem iepriekš ziņotiem polimorfismiem, kā arī izvērtēta 2TCD riska gēnu un to polimorfismu ietekme uz terapijas mērķi. Rezultāti un secinājumi: Jau zināmajiem polimorfismiem, kam ir ietekme uz SU efektivitāti (rs12255372 (TCF7L2), rs7903146 (TCF7L2), rs5210 (KCNJ11), rs10494366 (NOS1AP), rs7754840 (CDKAL1), rs757110 (ABCC8)), mūsu izlasē netika atrasta statistiski nozīmīga saistība. Pārbaudot 2TCD riska gēnu polimorfismus, tika atrasta statistiski nozīmīga saistība polimorfismam rs2237895 (KCNQ1) ar SU efektivitāti, palielināts C alēļu skaits saistījās ar labāku Δ HbA1c neatkarīgi no SU lietošanas ilguma vai devas. Būtu nepieciešama tālāka izpēte polimorfisma rs2237895 (KCNQ1) ietekmei uz terapijas efektivitāti pacientiem, kas lietojuši SU preparātus, plašākos pētījumos.

Background: The prevalence of type 2 diabetes is increasing all around the world. Understanding an individual`s genetic background is believed to be key to realizing personalized medicine that aims to maximize drug efficacy and minimize complications. Sulphonylureas are widely used class of oral antidiabetic medications, it is essential to explore individual effects of these medications. Aims: To find out if pharmacogenetics of sulphonylureas afftects treatment outcome of type 2 diabetes. Methods: Overall 477 type 2 diabetes patients were recruited: 315 in prospective follow – up study, 162 – retrospectively. 162 of them had been taking sulphonylureas, selection criteria met 51 patient who were included in statistical analysis. We determined if there are associations between previously reported polymorphisms and efficacy of sulphonylureas. We also investigated if there is impact of risk genes of type 2 diabetes on efficacy of sulphonylureas. Results and conclusions: We did not found statistically significant association between previously reported polymorphisms (rs12255372 (TCF7L2), rs7903146 (TCF7L2), rs5210 (KCNJ11), rs10494366 (NOS1AP), rs7754840 (CDKAL1), rs757110 (ABCC8)) which affect treatment efficacy of sulphonylureas and outcome of treatment. We found new association between type 2 diabetes risk gene polymorphism rs2237895 (KCNQ1) and efficacy of sulphonylureas. Carriers with greater number of C alleles had better Δ HbA1c after treatment with sulphonylureas. Further pharmacogenetic studies are necessary to confirm our findings and reveal underlying mechanisms in larger populations.