"Slēptā" ekspropriācija starptautiskajās investīciju tiesībās

Abstract

Mūsdienās ekspropriācija kā smagākais ārvalstu ieguldītāju tiesību aizskāruma veids tiek konstatēta tās dažādās formās. Bieži vien, valstij tieši un nepastarpināti „neatņemot” ārvalstniekam īpašumu, tas cieš pielīdzināmas sekas. Jaunu ekspropriācijas formu konstatēšana rada problēmas ne vien tiesību ekspertiem, bet arī šķīrējtiesu tiesnešiem identificēt to pazīmju kopumu, kas ļauj secināt, ka ir notikusi ekspropriācija. Kaut arī tiešās ekspropriācijas gadījumi kļūst par lielu retumu, valsts, veicot pakāpeniskas darbības, faktiski padara ārvalstnieka ieguldījumu bezjēdzīgu. Pakāpeniskā ekspropriācija ir viena no šādām ekspropriācijas formām, kas ir radījusi ne mazums galvassāpju, ne vien konstatējot tās faktu, bet arī nosakot taisnīgu atlīdzinājumu par ieguldītāja ciestajiem zaudējumiem. Šādos gadījumos rodas neskaidrības, kā novilkt robežšķirtni starp leģitīmām valsts varas darbībām un ekspropriāciju, kas uzliek pienākumu sniegt taisnīgu atlīdzinājumu. Jautājums tiek krietni sarežģīts, ievērojot faktu, ka šķīrējtiesas un tribunāli neseko stare decisis doktrīnai un bieži vien starp to nolēmumiem ir konstatējami diametrāli pretēji viedokļi, kas nevis papildina viens otru, bet gan izslēdz kādu no to sniegtajām pieejām. Autors darbā padziļināti atklāj pakāpeniskās ekspropriācijas formas dažādas pazīmes, kas vienoti ir apstiprinātas šķīrējtiesu un tribunālu praksē, skatot tās kopsakarā ar valsts atbildības tiesisko regulējumu starptautiskajās tiesībās. Līdzās analīzei, kas skar šīs ekspropriācijas formas identificēšanu, autors secina, ka šī ekspropriācijas forma nevar tikt pielīdzināta tiešajai ekspropriācijai un tās atšķetināšanas metodes nevar mutatis muntandis „pievilkt” vienu otrai. Autors šādu secinājumu īpaši ir izdarījis jautājumos, kas skar taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu par pakāpenisko ekspropriāciju, kritizējot šī brīža prakses piemēros izmantotās aktīvu novērtēšanas metodes, kas ir nepiemērotas pakāpeniskās ekspropriācijas gadījumiem. Līdzās šiem secinājumiem autora darba ietvaros atspoguļojas kritika, ka bieži vien šķīrējtiesu lēmumos ir tendence skatīt starptautisko ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības tiesības atrauti no vispārējo starptautisko tiesību prizmas. Atslēgvārdi: starptautisko ieguldījumu tiesības, ekspropriācija, pakāpeniskā ekspropriācija, netiešā ekspropriācija, de facto ekspropriācija, taisnīgs atlīdzinājums.

Nowadays expropriation as the most severe violation of foreign investors rights, can take different forms. It has become apparent that without the host state directly taking of foreigner’s property he can bear upon comparable consequences. Detecting new forms of expropriation creates problems not only for legal experts, but also for arbitrators to identify set of actions, which allow to conclude that expropriation has occurred. Although direct expropriation has become a rare phenomenon, states by making composite acts, can make the investment useless. Creeping expropriation is one of such forms, which has caused headache not only to recognize such acts but also to determine just compensation for the encroachment of investors’ rights. In such occasions it is ambiguous to distinguish between states legitimate exercise of its governmental powers and expropriation which obliges to provide a just compensation. The issue becomes more comprehensive since international arbitrations and tribunals do not follow stare decisis doctrine, and apparently come to diametrically opposite decisions which do not complement but exclude each other. The author reveals creeping expropriations characteristics which are set out in arbitral practice in conjunction with rules governing international state responsibility. Alongside the analysis of this expropriation form, author comes to a conclusion that this form of expropriation cannot be assimilated to direct expropriation and the methods revealing direct expropriation cannot be applied mutatis muntandis to creeping expropriation. Author has come to such a conclusion regarding the question of just compensation for creeping expropriation, criticizing arbitral decisions applying valuation methods which are not suitable for cases of creeping expropriation. Besides these conclusions, authors’ work reflects criticism of the fact that arbitral tribunals tend to view international investment law as an autonomous concept without applying important rules of general international law. Key words: international investment law, expropriation, creeping expropriation, indirect expropriation, de facto expropriation, just compensation.