Irānas hegemoniskās ambīcijas Tuvo austrumu reģionā pēc 2011. gada

Abstract

Maģistra darbā tiek aplūkots Irānas ārpolitikas kurss un stratēģijas laika posmā no 2011. līdz 2015. gadam. Darba mērķis ir izpētīt un analizēt Irānas ārpolitikas kursu, un tās rīcībā esošos varas resursus pēc “Arābu pavasara” protestiem, ņemot vērā tās hegemoniskās ambīcijas par reģiona lielvaras statusu Tuvajos Austrumos. Par darba teorētisko bāzi tiek izmantota ofensīvā reālisma teorija, kuru papildina varas un spēka līdzsvara koncepcijas. Darba rezultāti apstiprina, ka Irānas prezidenta Rohani laikā ir notikusi Irānas ārpolitikas stratēģijas maiņa attiecībā pret ASV un Rietumvalstīm, kas noveda pie izlīguma kodolprogrammas jautājumā. Reģionālā dimensijā, Irānas ārpolitikas stratēģija pret kaimiņvalstīm, joprojām balstās uz spēku līdzsvara principiem.

Research paper examines a course and strategies of foreign policy of Iran during the 2011 - 2015. The main aim of this thesis is to analyze course of Iran's foreign policy and its resources of power after the "Arab Spring", considering its hegemonic ambitions for the status of regional superpower in the Middle East. Theoretical background for this research is based on offensive realism, supplemented with the concepts of power and the balance of power. The results of this paper approves, that during the presidency of Rouhani, the strategy of foreign policy of Iran has changed in relation to the US and the West, which led to a settlement to the nuclear issue. The regional dimension of Iran's startegy of foreign policy towards its neighbors is still based on the principles of balance of power.